Pasaulē populārās Goodreads grāmatu platformas lasītāji no ASV, Argentīnas, Kanādas, Austrālijas, Beninas, Bulgārijas u.c. iesūtījuši interesantus jautājumus par šo stāstu. Nolēmu te tos tulkot un pārpublicēt, jo daudziem no Tax Stories lasītājiem bijusi interese par līdz šim publicētajām (44) nodaļām.
Kāds ir viens no galvenajiem nepareizajiem priekšstatiem par reālās dzīves tiesiskajām cīņām, ko jūs savā grāmatā noteikti cenšaties labot?
Brīnišķīgs jautājums! Nu, stāsts galvenokārt vērsts uz nodokļu krāpšanu, kas izraisa virkni negaidītu notikumu, tostarp iesaistot mafiju, korumpētus ierēdņus un politiķus, kā arī ilgtermiņa krāpšanas māksliniekus. Viņi visi cenšas iegūt naudu, kas paslēpta aiz ofšoru un trasta struktūrām.
Lai gan vienā no maniem podkāsta („Tax Stories”) intervijām Singapūrā bijušais ESAO nodokļu politikas vadītājs teica, ka pašreizējā sistēma apliek ar nodokļiem aptuveni 95 % no globālās peļņas, esmu diezgan pārliecināts, ka realitāte ir tālu no tā.
Nodokļu sistēma nevar palikt tāda, kāda tā ir. Darbinieki visā pasaulē saskaras ar augstiem nodokļiem, kamēr PVN krāpnieki izkrāpj miljardiem nodokļu maksātāju naudas un slēpj to ofšoru uzņēmumos. Vien Eiropas Savienībā katru gadu kā PVN netiek iekasēti vairāk nekā 100 miljardi eiro. Aptuveni puse no šīs summas ir saistīta ar PVN krāpšanu. Pat tad, ja izmeklētājiem izdodas atrast krāpniekus, viņi spēj atgūt tikai niecīgu daļu no izkrāptajām summām, kas ir ieguldītas nekustamajā īpašumā, kriptovalūtās un uzņēmumos visā pasaulē.
Tātad galvenais nepareizais uzskats ir, ka PVN var palikt tāds, kāds tas ir, un ka globālais uzņēmumu ienākuma nodoklis (vismaz 15 %) ir atrisinājis ofšoru problēmu. Parādot vismaz daļu no šīs situācijas stāstā, ceru pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka sistēmu ir jāmaina. Gan ES, gan visā pasaulē.
Lasītājiem, kuriem patīk tiesas zāles un augsta riska korporatīvās aizkulisēs notiekošais – kāda vide dominē jūsu romānā?
Viss sākas Rīgā, Latvijā. Biroji, bāri, kazino, nodokļu iestādes, parlaments, villa, lauki ar dažām vietējām tradīcijām. Nodokļu jurists Reno Grants palīdz uzņēmējam Fēliksam Blūmam, kurš saskaras ar vietējās mafijas un korumpētu ierēdņu izspiešanu. Abi drīz saprot, ka mafijas saknes var būt daudz dziļākas nekā vienkārši iestādes — ofšoru un nodokļu krāpšanas tīkls plešas visā pasaulē. Panama, Apvienotie Arābu Emirāti. Izrādās, ka arī Feliks nav vienkāršs uzņēmējs — viņam pieder jahta, uzņēmumi un villa Britu Virdžīnu salās.
Tad situācija pasliktinās. Veicot ziedojumu labdarībai, Feliks atklāj, ka tieši viņš ir atbildīgs par mafijai piederošas naudas pazušanu. Viņam ir jāatmaksā, citādi viņam un viņa līgavai nāksies saskarties ar nopietnām sekām. Taču drīz pazūd arī viņa līgava, kurai arī ir savi noslēpumi. Tālāk noteikumi ir vienkārši: kurš rīkosies ātrāk un gudrāk – mafija, kas cenšas atgūt savu naudu vai Fēlikss un Reno, kuri mēģina atrast gan līgavu, gan naudu? Pakaļdzīšanās notiek visā pasaulē.
Vai jums ir digitāls lasīšanas palīgs, kas izstrādāts jūsu manuskriptam vai podkāsta tēmām, ar ko mēs varētu padalīties ar mūsu kopienu?
Esmu izveidojis šādu 20 lpp apkopojumu - lasītāja pavadoni “Varoņi. Shēmas. Noslēpumi. Pasaule aiz stāsta”. Tas pieejams Tax Stories slēgtās daļas abonentiem. Sūtiet ziņu un saņemiet savu eksemplāru.
Juridiskajos trilleros bieži vien ir nepieciešams rūpīgi sabalansēt reālo procesuālo kārtību ar strauju sižeta attīstību. Kā jums izdodas padarīt sarežģītos juridiskos mehānismus saistošus lasītājiem, kuri nav juristi?
Jautājums trāpīts tieši mērķī. Tas bija lielākais izaicinājums. Jo īpaši, ja runa ir par nodokļiem. Tāpēc es centos, cik vien iespējams, izvairīties no tehniskajām detaļām. Taču stāsti par nodokļiem patiesībā ir stāsti par naudu, varu, alkatību, nodevību un dzīvi. Par to, kā tas ir, un kā tam vajadzētu būt. Tieši uz to es galvenokārt centos koncentrēties. Bet jā, samazināt tehnisko detaļu skaitu līdz absolūtam minimumam man kā nodokļu speciālistam bija grūti.
Vai esat apsvēris iespēju izveidot nelielu palīgrīku lasītājam, piemēram, juridisko terminu vārdnīcu, kas pavadītu jūsu manuskripta izdošanu?
Tā ir brīnišķīga ideja. Par to nebiju domājis, bet nodokļu terminu vārdnīca noteikti palīdzētu lasītājiem. Paldies.
Tā kā jūsu manuskripts ir veltīts starptautiskai finanšu un juridiskai drāmai, cik lielā mērā stāsts balstās uz reālām Eiropas regulējuma vai nodokļu likumdošanas nepilnībām?
Tie, kas lasa manus blogus, zina, ka es diezgan plaši rakstu par nodokļu likumu nepilnībām, cerot, ka politiķi tos izlasīs un novērsīs. Zinu, ka gan politiķi, gan nodokļu iestāžu pārstāvji ir starp manu blogu lasītājiem. Daļu no tā visa esmu iekļāvis arī šajā stāstā. Bet, kā jau rakstīju, negribu, lai tas kļūtu pārāk tehnisks. Lai palasītu par nodokļu likumu caurumiem, ir citas labas grāmatas, piemēram, „The Rebel Accountant“ utt. Lielākā daļa mana stāsta ir izdomāta, bet iedvesma nāk no reālās dzīves.
Kā jūsu pieredze kā podkāsta „Tax Stories. Life, Business and Tax” vadītājam ietekmē jūsu romāna dialogu rakstīšanu vai personāžu attīstību?
Jūs esat pieskārusies manai sāpīgajai vietai. Esmu pārliecināts, ka dialogu un personāžu ziņā vēl ir daudz ko uzlabot. Manā iztēlē dzīvo daudz personāžu, tāpēc tos aprakstīt nebija tik grūti. Tomēr pastāv smalka robežlīnija starp to, vai par personāžiem rakstīt pārāk maz vai pārāk daudz. Es uzskatu, ka daļu ir jāatstāj arī lasītāja iztēlei. Daži ir teikuši, ka cilvēki tā nerunā, bet tas ir subjektīvs viedoklis. Man tā šķita pareizi. Bet jā, man ir nodoms vēl doties uz tādiem vietām, kādas aprakstītas stāstā, apsēsties un klausīties, kā runā reāli cilvēki. Podkasti... hmm... jāpadomā, vai tie varētu būt noderīgi dialogu veidošanai. Paldies par ideju. Man tā ļoti patīk.
SPOILER ALERT!
Tālāk varētu būt daži spoileri par līdz šim publicētām 44 nodaļām.
Fēlikss atrodas tīkla absolūtajā centrā, kas savieno Reno, Helēnu un Fišu. Ja Fēlikss vairs nesavienotu šos pavedienus, kāda daļa vai persona, jūsuprāt, pārņemtu kontroli pār šo struktūru?
Esmu ļoti priecīgs par jautājumiem, ko šeit saņemu. Paldies. Stāsts patiesībā ir par Reno, nodokļu juristu. Tāpēc stāsta sākumā ir diezgan garš apraksts par viņa pagātni, bērnību un vērtībām. Pēc tam Reno it kā atkāpjas aizkulisēs, jo Fēlikss ir notikumu centrā. Pēc noteiktiem notikumiem Reno atkal parādās kā galvenais varonis, kurš mēģina atrisināt šo jucekli. Taču arī par citiem galvenajiem varoņiem stāsta uzmetumā joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Jo īpaši par Helenu. Ja viss izvērsīsies tā, kā es to iedomājos, varbūt būs turpinājums par nodokļu juristu Reno. (Mans pensijas plāns. :) ) Starp citu, man patiesībā nav zināms neviens ar nodokļiem saistīts varonis citos romānos. Cerams, tas varētu šķist arī kaut kas jauns un oriģināls. Reno galvenais mērķis būtu cīnīties pret nodokļu tumšo pusi – gan sevī pašā, gan visur, kur vien dzīve viņu aizvedīs.
Sveiki! Lasītāja pavadonī ir izcelts slepenais līgums un mīlestība starp Helēnu un Fēliksu, kā arī viņas saikne ar Luiju Vegu. Vai jūs domājat, ka Helēna patiesi bija iemīlējusies Fēliksā, vai arī viss bija tikai daļa no krāpšanas shēmas?
Man ļoti patīk jautājums. Paldies. Jūs esat atvēris Pandoras lādi. Jo Helēnas pazušana ir romāna daudznozīmīgs notikums. To var uztvert kā nodevību vai bailes, vai arī kā mēģinājumu aizsargāt sevi un/vai Fēliksu. Vai viņu vispār pazušanas brīdī vada mīlestība, vainas sajūta vai pašaizsardzības instinkts?
Sākotnēji tas viņai bija ilgtermiņa krāpšanas scenārija plāns, ko viņa izstrādāja kopā ar Luiju. Bet tad parādījās jūtas, un Helēna apjuka. Viņa vairs nevarēja tik ilgu laiku izlikties un iemīlējās. Līdz Fēliksa nāvei viņa vairs nerīkojas tikai kā krāpniece. Problēma ir tā, ka patiesas jūtas neizdzēš sākotnējo krāpšanu. Brīdī, kad viņa patiesi rūpējas par Fēliksu, viņa jau ir pārāk dziļi iefiltrējusies krāpšanas shēmā.
Varbūt Helēna vienkārši mīlēja to dzīvi, ko viņa iedomājās, ka varētu pavadīt kopā ar Fēliksu? Varbūt viņa nespēj izlemt, kur beidzas izrāde un sākas patiesība? Atbildes sekos vēlāk stāstā.
Bet pirms Fēliksa nāves gan viņa, gan Luijs pazūd, tieši pēc tam, kad Fēlikss ir pārskaitījis mafijas naudu Luijam. Kāpēc? Ja viss būtu bijis tikai krāpšanas shēma, viņa pazustu kopā ar Luiju. Šķietami viņa patiešām pazuda, bet pēc savas gribas. Vai tiešām tā? Stāsts uz šo jautājumu vēl neatbild.
Tomēr, kad pienāk izšķirošais brīdis, viņa izvēlas sākotnējo plānu, nevis attiecības. Bet pēc saviem noteikumiem. Vai arī viņa vienkārši saprot, ka notikumi vairs nav tikai krāpšana, un aiziet. Palikšana Fēliksa tuvumā atklātu viņas lomu un tuvinātu sadursmi. Jebkurā gadījumā krāpšana tuvojās beigām, un galu galā viņai būtu jāizdara izvēle. Viņa nevar vienlaikus būt gan Luija partnere, gan Fēliksa nākamā sieva, gan godīga persona. Varbūt pazušana kļūst par veidu, kā izvairīties no lēmuma pieņemšanas?
Patiesībā pazušana liecina, ka viņas jūtas bija patiesas. Profesionāls krāpnieks parasti paliek līdz brīdim, kad operācija ir pabeigta. Krāpnieks teorijā uztur mērķa personu mierīgu un uzticīgu līdz pat pēdējam naudas pārvedumam. Luijs sevi izgaismoja, bet ne viņa - par savu saistību ar Luiju. Agrīna aiziešana palielina risku. Tā rada nenoteiktību un piesaista uzmanību. No krāpšanas viedokļa pazušana bieži vien ir neefektīva. No emocionālā viedokļa pazušana ir loģiska. Viņa vairs nevar ērti tēlot šo mīļotās lomu.
Bet, ja viņa mīlēja Fēliksu, tad kāpēc viņa nepastāstīja viņam patiesību, pirms viss sabruka? Helēna nekad brīvprātīgi neatsakās no shēmas, kamēr Fēlikss ir dzīvs. Ja viņa patiešām izvēlējās Fēliksu, nevis Luiju, visgodīgākā rīcība būtu bijusi atzīties, atmaskot Luiju un aizsargāt Fēliksu. Viņa to nedara. Tā vietā notikumi turpinās, līdz iestājas katastrofa. To ir grūti saskaņot ar tīri romantisku interpretāciju.
Kad Helēna pazuda, vai viņa jau zināja, ka Fēlikss ir mirs? Ja viņa aizdomātos, ka Fēliksa dzīvība ir briesmās, un tik un tā aizietu, viņas atbildība kļūst daudz lielāka. Bet, protams, viņa par to neaizdomājās.
Stāsta turpinājumā, pēc Fēliksa nāves, viņa satiekas ar Reno, lai palīdzētu viņam izsekot Luiju. Reno kļūst par vienīgo atlikušo ceļu uz trim lietām, kas viņai vajadzīgas vienlaikus: patiesību, aizsardzību, Luiju. Vai varbūt kaut ko citu?
Fēlikss nomira, bet viņa bagātība palika. Reno tagad ir vienīgā saikne ar šo bagātību. Ja tā, vai Fēlikss par viņu aizdomājās un veica pasākumus, lai aizsargātu aktīvus no viņas? Kāpēc viņš, kamēr viņi bija kopā, slēpa no viņas noteiktu informāciju?
Ko patiesībā atslēdz parole, ko atrada Reno? Vai Helēna zināja par paroles esamību un to, ka tā ir Reno rīcībā? Pēc Fēliksa nāves Reno kļūst par Fēliksa nepabeigtā stāsta glabātāju. Taču tikšanās ar Reno rada lielu risku. Tātad arī tīra alkatība pilnībā neizskaidro viņas rīcību.
Pēc Fēliksa nāves viņas uzvedība izskatās daudz vairāk saistīta ar vainas sajūtu, sēru un nepabeigtu pieķeršanos nekā ar vienkāršu peļņas maksimizēšanu. Varbūt viņa vēlas rīkoties pareizi? Varbūt viņa vienkārši vēlas riskēt ar visu un iegūt piekļuvi visai Fēliksa bagātībai un visam starptautiskajam biznesa tīklam, nevis tikai daļai no naudas?
Tikai Luija rīcībā ir izkrāptā nauda – viņa nesaņēma ne centa, un, iespējams, viņa par to ir dusmīga. To pašu, ko Luijs izdarīja ar Fēliksu, Luijs izdarīja arī ar viņu. Šajā brīdī viņas intereses sāk saskanēt ar Reno interesēm. Abi meklē Luiju. Parīzes ainās viņa uzzina par paroli, ko Reno ir atguvis. Tad pēkšņi viņas plāni, iespējams, mainās – iegūstot visu, kas piederēja Fēliksam, viņa varētu aizmirst par Luiju un izkļūt no noziedzīgās pasaules, kurā ir dzīvojusi visu savu dzīvi. Taču iespējams, ka viņa nav vienīgā – arī mafija un, iespējams, pat Luijs zina par noslēpumaino atslēgu uz bagātībām – paroli uz mākoni, kurā atrodas visi Fēliksa biznesa dokumenti?
Varbūt viņa vienkārši vēlas visu sakārtot dēļ vīrieša, kuru patiesi mīlēja. Helēna rīcībā ir informācija, kādas nav nevienam citam. Reno ir visdabiskākā izvēle, kam atklāt visu patiesību, jo viņš personīgi pazina Fēliksu, saprot sarežģītas finanšu struktūras, spēj atšķirt patiesību no manipulācijas un ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir pietiekami gudrs, lai izprastu pilno bildi. Ja Helēna vēlas izskaidroties, Reno ir acīmredzamais uzklausītājs.
Helēnai ir vajadzīga arī aizsardzība. Pēc naudas pazušanas Fišs prasa naudu un atbildes, Luijs ir pazudis, Fēlikss ir miris, un daudzi cilvēki varētu uzskatīt, ka Helēna zina, kur nauda ir palikusi. Šādos apstākļos Reno kļūst noderīgs. Jo viņam ir piekļuve informācijai un motivācija turpināt izmeklēšanu, lai atrastu naudu un novērstu arī uz sevīm vērstās mafijas aizdomas, tādējādi noslēdzot Fēliksa lietu.
Tātad, kas patiesībā notiek viņas prātā? Vai viņa ir traumēta un nobijusies, vai joprojām stratēģiski pārvalda informāciju? Profesionāla manipulatore reti kad pārtrauc manipulēt vienā dienā. Pēc Fēliksa nāves viņai ir vairāki savstarpēji saistīti motīvi: vainas sajūta, izdzīvošana, mīlestība, atriebība pret Luiju un, iespējams, interese par to, kas palicis pāri no Fēliksa slēptās bagātības. Turklāt, vai nauda ir viņas galvenais motīvs, vai arī tā ir kļuvusi par sekundāru mērķi, lai atribtu zaudējumu par vīrieti, kuru viņa mīlēja, kā arī norēķinātos ar Luiju? Tātad, viņas patiesos motīvus vēl mums ir jāatklāj.
Tagad stāsts ir nonācis līdz brīdim, kad Luijs ir ieguvis naudu, ko Fēlikss nejauši pārskaitīja no mafijas līdzekļiem. Reno un mafija cenšas tikt pie šīs naudas, un Helēna tiekas ar Luiju. Šī tikšanās var attīstīties daudzos dažādos veidos. Vai viņa ir Fēliksa pusē, vai Luija pusē, vai arī nevienā un rīkosies pēc savas gribas? Kā jūs domājat, kuru ceļu viņa izvēlēsies? Atbildes par šo visu vēl tikai būs stāsta turpinājumā.
Kā dublētajam uzņēmumam „Jacob Trade“, kas reģistrēts Panamā un Maldivu salās, izdevās tik viegli apiet standarta banku atbilstības un pārbaudes procedūras?
Pamatots jautājums. Šeit tiek izmantots cilvēcisks vājuma mirklis. Fēlikss saņem rēķinu, ko viņš gaida. Luijs to zina un izmanto šo brīdi — nosūta viltoto rēķinu ar to pašu uzņēmuma nosaukumu, bet norādot citas, ar tādu pašu nosaukumu nosauktas uzņēmuma bankas kontu. Patiesībā esmu to redzējis reālajā dzīvē — viens no maniem klientiem, kurš darbojas starptautiskajā biznesā, samaksāja šādu rēķinu.
Klasiskais scenārijs ir šāds: puses jau pazīst viena otru, tiek gaidīts uzticams apmaksājams rēķins, kur norādīti mainīti bankas rekvizīti un nauda nonāk krāpnieka kontrolētā kontā. Banka redz derīgu maksājuma rīkojumu. Cietušais redz pazīstamu piegādātāja nosaukumu. Krāpšana notiek, izmantojot uzticības attiecības starp abām pusēm - Fēlikss maksājuma uzdevumā ievada pilnīgi legālus maksājuma saņēmēja datus, tikai ne tam maksājuma saņēmējam (mafijai), kuram būtu jānosūta naudu. Tieši tāpēc „biznesa e-pasta kompromitēšanas” (BEC) krāpšanas gadījumos visā pasaulē ir nozagti miljardi.
Banka parasti var pārbaudīt konta turētāja vārdu, konta numuru, KYC dokumentāciju, sankciju sarakstus, informāciju par faktisko īpašnieku. Taču tas, ko banka bieži vien nevar viegli pārbaudīt, ir — vai tiešām šis ir tas „Jacob Trade”, kuram bija paredzēts veikt maksājumu? Tas ir drīzāk komerciāls jautājums, nevis bankas jautājums. Ja Luijs izveido vēl vienu „Jacob Trade” ar atbilstošiem reģistrācijas dokumentiem, likumīgu bankas kontu un derīgiem KYC dokumentiem, tad banka varētu apstrādāt maksājumu, neapzinoties, ka nosūtītājs ir maldināts. Pats konts var būt īsts, pat ja darījums ir krāpniecisks.
Lasītājs mēdz koncentrēties uz Panamu. Taču triks ir Panamas uzņēmuma nosaukuma, dažādu reģistrācijas datu un Maldivu kontu kombinācija. Tas nozīmē, ka Fēlikss, ātri pārskatot dokumentus, varētu ieraudzīt: „Jacob Trade” un pārtraukt iedziļināties detaļās. Krāpšana balstās drīzāk uz uzmanības trūkumu, nevis tehnisku kļūdu. Fēlikss rēķina apstrādes brīdī neapjauta, ka iepriekš, sūdzoties par mafijas uzbrukumu, viņš bija atklājis Luijam (savam klientam un draugam) informāciju par „Jacob Trade“. Ironiski, ka izglītoti cilvēki bieži vien ir mazāk aizsargāti pret izsmalcinātiem krāpšanas gadījumiem, jo viņi apstrādā milzīgu informācijas daudzumu. Banka netiek maldināta. Fēlikss tiek. Banka vienkārši izpilda to, kas šķiet likumīgs rīkojums. Un tieši tā notiek daudzas lielas finanšu krāpšanas reālajā dzīvē – cilvēka kļūdas dēļ.
Daudzas bankas tagad veic papildu atbilstības pārbaudes un uzdod jautājumus, ja rodas kādas šaubas, bet daudzas joprojām to nedara. Kad es rakstīju šo nodaļu pirms apmēram 3–4 gadiem, šī metode bija diezgan populāra krāpnieku vidū. Tagad es piekrītu – arvien vairāk banku ievieš papildu drošības pasākumus pret šādu rīcību.
„Jacob Trade“ operācija vienlaikus sasniedz trīs mērķus: brīdī, kad no Fēliksa tika gaidīts, ka viņš īstenos Fiša PVN krāpšanas plānu, naudas pārskaitījums nozog mafijas naudu, tas vērš mafiju pret Fēliksu, un Fišs uzreiz uzskata, ka Fēlikss no viņa to ir nozadzis. Tad, protams, Fišs prasa atbildes, Helēna un Luijs pazūd, attiecības sabrūk dažādos līmeņos un sākas notikumu juceklis. Darījums kļūst par sižeta pagriezienu, kas liek notikt daudzām turpmākajām norisēm, kas ar 44 nodaļām ne tuvu vēl nav beigušās.
WOW! Tas tiešām ir lielisks darbs. Un es jau tagad nevaru sagaidīt, kad manā rīcībā nonāks arī tavas grāmatas gala variants. Lasītāju ceļvedī norādīts, ka neviens neuzskata sevi par atbildīgu par visu sistēmu kopumā. Kurai romānā minētai iestādei — nodokļu pārvaldei, tiesai vai ārzonas bankai — jāuzņemas lielāko morālo atbildību par to, ka šīs shēmas ir īstenotas?
Ļoti novērtēju jūsu interesi. Šis ir viens no romāna dziļākajiem jautājumiem, jo „Rīgas Astoņkājis” konsekventi noraida priekšstatu, ka pastāv tikai viens ļaundaris.
Izspiešana, iebiedēšana, slepkavība, PVN izkrāpšana — tas viss galvenokārt attiecas uz Fišu (mafiju) un viņa tīklu. Taču Fišs ir bīstams tikai tādēļ, ka viņam atkārtoti izdodas iegūt piekļuvi informācijai un aizsardzību varas iestādēs. Bez institucionālā atbalsta viņš kļūst par vienkāršu noziedznieku. Romāns atkārtoti uzsver, ka viņš drīzāk ir simptoms nekā cēlonis.
Daudzi lasītāji instinktīvi vaino Panamu, Britu Virdžīnu salas, trastus un ofšoru bankas. Taču viena no grāmatas interesantākajām tēmām ir tā, ka ofšoru struktūras pašas par sevi nav noziedzīgas. Fēlikss, Fišs, Luijs, politiskie dalībnieki – visi tās izmanto. Aktīvu aizsardzības plānošana, starptautiskie ieguldījumi un noziedzība – visi darbojas, izmantojot līdzīgu juridisko infrastruktūru. Ofšoru bankas nodrošina ceļus. Tās nelemj, kas pa šiem ceļiem brauc. Tas uzliek bankām atbildību, bet ne vislielāko atbildību.
Tiesas parasti ir visracionālākās no visām iestādēm. Tā tas ir arī šajā stāstā. Romāns nedaudz ieskicē, ka tiesneši prasa pierādījumus, nevis pieņēmumus. Neizdevusies lieta pret Fēliksu par nodokļu rezidenci ir izmantota, lai ilustrētu šo aspektu. Tiesas varbūt darbojas lēni. Taču tās nav korupcijas dzinējspēks un nekādā ziņā nav atbildīgas par „astoņkāji”, ofšoru ļaunprātīgu izmantošanu vai nodokļu krāpšanu.
„Astoņkājis” lielā mērā ir atkarīgs no piekļuves iekšējai informācijai nodokļu iestādēs. Tām pieder konfidenciāla informācija par nodokļu maksātājiem, revīzijas un piedziņas pilnvaras, pārrobežu informācija, uzticamība, utt. Kad šādas pilnvaras tiek novirzītas privātiem mērķiem, kaitējums daudzkāršojas. Noziedznieks, kurš pērk informāciju, ir slikts, bet valsts amatpersona, kas pārdod informāciju, ir vēl sliktāks. Korupcija iestāžu iekšienē ir bīstamāka nekā noziedzība ārpus tām. Tas ir traģiski, ja nodokļu iestāde nespēj aizsargāt informāciju un pilnvaras no ļaunprātīgas izmantošanas. Bet situācija kļūst vēl sliktāka, ja viņi kopā ar citiem dalībniekiem, piemēram, politiķiem, spēj pārvērst individuālo korupciju par ilgtspējīgu sistēmu. Es nesaku, ka tas notiek šeit. Bet publiski un mazāk publiski skandāli šai ziņā ir bijuši. Tas ir tikai brīdinājums par to, kas var notikt ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā un cik tas ir svarīgi. „Astoņkājis” izdzīvo nevis tāpēc, ka noziedznieki ir spēcīgi, bet tāpēc, ka iestādes, kurām vajadzētu pretoties viņiem (ne tikai iestādes, bet arī bankas, juristi, grāmatveži, uzticības pakalpojumu sniedzēji (!), utt.), kļūst par daļu no šīs sistēmas.
Ofšoru infrastruktūrai ir svarīgi nopelnīt naudu, tāpēc tā bieži izvēlas neuzdot infrastruktūras lietotājiem sarežģītus jautājumus. Nav iespējams pilnībā novērst, ka noziedznieki izmanto sistēmu. Tomēr ir iespējams padarīt to tik dārgu, lēnu un riskantu, ka lielākā daļa ofšoru shēmu kļūst ekonomiski neizdevīgas. Tikai tad tiem, kas ar šo infrastruktūru visvairāk nopelna, jābūt pietiekoši bīstamai un reālai pātagai par atļauju noziedzniekiem lietot šo infrastruktūru.
Ofšoru jurisdikcijas ir kā ceļi – svarīgi ir tas, kas tos izmanto. Kā varētu izveidot sistēmu, lai neļautu noziedzniekiem, tostarp nodokļu nemaksātājiem vai kara noziedzniekiem, tos izmantot? Pēdējos gados FATF, OECD un Eiropas iestādes ir pievērsušas īpašu uzmanību tieši šim jautājumam: pārredzamībai attiecībā uz patiesā labuma guvējiem, augstas kvalitātes informācijas apmaiņai un profesionālo starpnieku atbildībai. Viss minētais sastopas ar dažāda līmeņa pretestību, aizbildinoties ar privātumu, brīvību izmantot skaidru naudu utt. Patiesība/līdzsvars atrodas kaut kur pa vidu.
Netflix platformā ir pieejama filma „Lords of scam”. Paskatieties tur, cik viegli pat ne pārāk inteliģentiem cilvēkiem ir veikt PVN izkrāpšanu. ES ik gadu cieš no PVN izkrāpšanas aptuveni 45–100 miljardu eiro apmērā! Tas nozīmē, ka jāmaina arī PVN sistēmu.
Pāreja (VIDA projekts) uz elektronisko rēķinu izrakstīšanu (nodokļu iestādēm dati par darījumiem būs pieejami tiešsaistē, tiklīdz tie notiek) varētu būt labs risinājums cīņā pret krāpniekiem. VIDA nebūs brīnumnūjiņa, bet iespeja VID jau vienlaikus ar darījumu iegūt informāciju, ja pēkšņi lielu PVN saņem uzņēmums bez noliktavas, darbiniekiem, aktīviem un ar nesasniedzamiem PLG, augstu risku preču kategorijā. Tad VID varētu būt pamats uzdot daudz jautājumus jau daudz ātrāk, nekā šobrīd. Tas neatrisinās situāciju, kur Fišs veidos reālu noliktavu ar darbiniekiem, aktīviem un sasniedzamu PLG, bet tik un tā izkrāps PVN. Arī Andris Barons nepaspētu info noslēpt, jo to vienlaikus saņems vairāku valstu administrācijas.
Vienkāršākais veids, kā cīnīties pret pelēko ekonomiku, būtu vērsties pret aktīviem, kuru īpašnieki nevar izskaidrot un pierādīt ienākumu, ar kuriem tie iegādāti, likumīgo avotu. Taču problēma ir tāda, ka krāpnieki izmanto viltīgas naudas atmazgāšanas shēmas, lai noziedzīgi iegūtā nauda izskatītos likumīga.
Uzņēmumu PLG princips balstās uz vienkāršu deklarāciju iestādēm. Taču noziedznieki vienkārši norāda viltus PLG personas (bezpajumtniekus utt.). Formāli daudzās valstīs par nepatiesu PLG deklarēšanu ir paredzēts kriminālprocess, taču cik daudzi tiek saukti pie atbildības par nepatiesas PLG informācijas sniegšanu? Tagad ES virzās pretējā virzienā — tā aizsargā PLG privātumu un drošību. Tam, protams, ir pamatoti iemesli. Starp privātumu un informācijas ļaunprātīgu izmantošanu ir plāna robežlīnija.
Vienkāršu atbilžu nav. Ceru, ka grāmata mudinās vairāk domāt par šiem jautājumiem, kas var ietekmēt tik daudzu cilvēku dzīves un sabiedrības labklājību.
Ceru uz kādu globālu risinājumu, kurā iestādes (nevis indivīdi vai uzņēmumi) vienā informācijas mākonī varētu redzēt visus būtiskākos aktīvus, kas pieder konkrētai personai. Starp citu, bieži vien problēma nav datu trūkums iestādēs, bet gan šādu datu turētāju savstarpējās sadarbības trūkums. Ir nepieciešama globāla datu integrācija no Uzņēmumu reģistra, bankām, nodokļu iestādēm, muitas un Zemesgrāmatas.
Ceru, ka mākslīgā intelekta ēra drīz varētu šo informācijas sadrumstalotību mainīt. „Fišs & co” varbūt pastāv tieši šī iemesla dēļ — šobrīd ikviens redz savu puzles gabaliņu, bet ne visu (astoņkāja) kopainu. Pat ja viena valsts redz kopainu, bieži vien tā ir tikai vienas valsts robežās.
Bet tad (pārrobežu informācijas konsolidēšanas gadījumā) radīsies ļoti liels risks - regulatori, kas redzēs informāciju globālā mērogā, var kļūt ļoti ietekmīgi. Vai viņi tad spēs pretoties potenciālajiem uzbrukumiem vai noziedznieku piedāvātajam naudas vilinājumam?
Vēl viena problēma ir tāda, ka ne visas valstis vēlas rīkoties godīgi, it īpaši, ja to sistēma nav tik demokrātiska. Tādā gadījumā visiem starpniekiem ir jāuzņemas līdzatbildību par attiecīgā uzņēmuma darbības izpratni.
Tā ir pamata tēze nodokļu izglītības programmās „Big 4” grāmatvedības firmās, ka visas galvenās nodokļu likumu nepilnības rodas no neatbilstībām pārrobežu darījumos vai struktūrās, nevis iekšzemē...
Starp citu, arī trasti un fondi iestādēm nav pārredzami. FATF reformas virzās šajā virzienā — lai risinātu jautājumus saistībā ar trastiem, fondiem un līdzīgām struktūrām.
Tomēr galu galā pat ideāla sistēma ir bezjēdzīga, ja nodokļu inspektors pārdod informāciju, policists brīdina krāpniekus, politiķis bloķē lietu vai prokurors izliekas ko svarīgu neredzam. Tāpēc ilgtermiņā vissvarīgākais nav „Panamas dokumenti”, bet gan Andris Barons un viņam līdzīgie.
Tātad, jums ir taisnība, ka „Rīgas astoņkājis” patiesībā nav tik daudz stāsts par ofšoru uzņēmumiem vai nodokļu izkrāpšanu, cik par informācijas asimetriju. Daži redz visu kopainu, bet citi – tikai fragmentus. Kamēr šī asimetrija pastāv, pa šiem „ceļiem” ceļos ne tikai godīgi uzņēmēji, bet arī Fišs, Luijs un citi „astoņkāja” iemītnieki.