International Fiscal Association kongress
Nu jau 15 gadus rudens saistās ar rutīnu piedalīties pasaulē lielākajā nodokļu ekspertu pasākumā. Šogad ar vairāk kā 2200 dalībniekiem. Zemāk - daži mani pieraksti par nodokļu aktualitātēm.
Divas pamata tēmas
Katru gadu kongresā izvirzītas divas galvenās tēmas, par kurām katra no IFA filiālēm (vairāk kā 70; Baltijā tāda ir tikai Igaunijā) gatavo apskatu no savas valsts perspektīvas. Šogad šīs tēmas bija:
uzņēmumu nodokļu rezidence (par šo tēmu jau rakstīju iepriekš, ka citu valstu ieņēmumu dienesti vēlas, lai Latvijas uzņēmumi maksā tur UIN par Latvijā gūto peļņu, ja attiecīgā uzņēmuma vadība atrodas šajā ES valstī, nevis Latvijā);
turīguma nodoklis (šo tēmu aktualizēja no Eiropas Komisijas ikgada nodokļu konferences skatuves kā vienu no divām, uz ko ES valstīm būtu jākoncentrējas; otra bija nodokļu samazināšana atjaunojamai enerģijai un palielināšana fosilajai).
Uzņēmumu nodokļu rezidence
Minētā tendence novērojama daudzās valstīs – ieņēmumu dienesti pievēršas uzņēmuma vadības un kontroles atrašanās vietai, nevis reģistrācijas vietai. Ja šie divi principi nonāk konfliktā, tad jāvērtē nodokļu konvencijā teikto. Ja tādas starp attiecīgajām valstīm nav, var sanākt pamatīgas ziepes. Starp citu, daudzi nereti aizmirst, ka nu jau vairākus gadus papildus divpusējām nodokļu konvencijām pastāv arī daudzpusējā, kur skarts arī korporatīvās rezidences jautājums.
Ja konvencijas ir, bet nepalīdz, iespējams piemērot starpvalstu strīdu risināšanas mehānismu – MAP (Mutual Agreement procedure). Tikko kādā šādā strīdā valstu administrācijas vienojušās mūsu klientam piemērot risinājumu, vienkārši peļņu dalot uz pusēm. Taču arī ar MAP ne viss ir gludi – nodokļu administrācijas citreiz nav ieinteresētas vienoties. MAP process citreiz ir tik ilgs, ka notiek procesā iesaistīto ierēdņu rotācija. Uz MAP laiku administratīvo procesu tiesā iespējams apturēt, bet pat ar to Latvijā bija problēmas, jo tiesneši ikdienā nereti nav sastapušies ar šādu zvēru. Tomēr MAP ir labs, lai izvairītos no nodokļu arbitrāžas. Konferencē no skatuves minēja, ka gudras valdības pārliecinās, lai valstī ir ieviests efektīvs nodokļu strīdu risināšanas mehānisms, jo tas var palīdzēt piesaistīt investorus. Tā ir taisnība, jo investori t.s. tax due diligence (pārbaude pirms uzņēmuma iegādes) procesa laikā mēdz pārliecināties arī par šo aspektu.
Lai nenonāktu negaidītās nepatikšanās, uzņēmumi parasti izveido iekšējās politikas par to, kurš un kurā vietā drīkst pieņemt lēmumus. Pat tad, ja attiecīgais lēmums ir personas vai personu kompetencē.
Jāuzmanās no ‘korporatīvo pakalpojumu sniedzējiem’. Ja attiecīgais jurists vai cits speciālists uzņēmumam nodrošina vadības pakalpojumus (paraksta to, ko viņam iečukst ausī Whatsapp vai drošajā Telegram) un uzņēmums viņam ir viens no simtiem citu šādu klientu, tad diezgan droši, ka pie kaut niecīgas VID ierēdņa inteliģences līmeņa šādu cilvēku neuzskatīs par uzņēmuma vadību. Vēl viens no kritērijiem, ko VID var pārbaudīt par vadības patiesumu – vai attiecīgajam cilvēkam pietiek zināšanu, lai pieņemtu attiecīgus lēmumus.
Kā mazināt riskus, ka Latvijas uzņēmumam ārzemju nodokļu administrācijas var atzīt, ka lēmumi pieņemti Stokholmā, Minhenē vai Helsinkos? Papildus iekšējām politikām jāparūpējas arī par lēmumu dokumentēšanu – sapulču protokoli un IP adreses, kur tie sastādīti, stratēģisko un operatīvo lēmumu nodalīšana, parūpēšanās par uzņēmuma ekonomisko būtību (tukšo korporatīvo kastīšu zīmēšanas laiks jau sen ir beidzies). Gluži kā privātpersonu nodokļu rezidences pierādīšanai, arī šajā gadījumā iespējams izmantot aplikācijas, kas pēc GPS datiem vēlāk spēj pierādīt, kurā valstī attiecīgajā (lēmumu pieņemšanas) dienā cilvēks ir atradies. Kad slēdzat līgumus, labāk pirms tam uzzvaniet savam juristam – vai līguma slēgšanas vieta var radīt nodokļu riskus un vai nav labāk vienoties elektroniski.
Uzņēmuma rezidences jautājumi nereti saplūst ar pastāvīgās pārstāvniecības jautājumiem. Abi nosaka, kurai valstij ir tiesības uz uzņēmuma UIN. Ir vēl arī citi līdzīgi principi (piemēram, CFC – Controlled Foreign Corporation, kas ļauj aplikt zemu nodokļu jurisdikciju uzņēmumu peļņu valstī, kurā šo uzņēmumu kontrolē). Pastāvīgai pārstāvniecībai piemērojami citi kritēriji – parasti līgumu noslēgšanas (pārdevēju darba) vai biroja atrašanās vieta. Tāpēc arī nebūšu izbrīnīts, ja uzņēmumi Delaverā ar vadību Latvijā var kādā jaukā dienā sagaidīt Latvijas VID jautājumus par to vai tiešām Delaveras uzņēmumam nav jāapliek peļņu Latvijā. Tādēļ svarīgi arī vērtēt, kur klienti uzrunā uzņēmumu par iespējamo darījumu.
Konferencē runāja arī par šo jautājumu konstitucionalitāti, jo brīžiem šie koncepti saplūst un paliek tik sarežģīti, ka pat eksperti nereti tajos sapinas, nemaz nerunājot par nodokļu maksātājiem. Par šo tēmu izteikusies arī Satversmes tiesa. Nemaz te vēl nerunāsim (un konferencē par to arī īpaši vairs nerunāja), ka uzņēmumiem varētu piemērot nodokļus atkarībā no patērētāju atrašanās vietas (1.pīlārs).
Viena no interesantām idejām izskanēja par to, ka uzņēmumus vada cilvēki (vismaz pagaidām), tādēļ visu šo putru iespējams vienkāršot, piemērojot attiecīgo (reālo, nevis formālo) vadības cilvēku nodokļu rezidences valsti. Bet arī tur ir daudz jautājumu, jo lielākus uzņēmumus nereti vada dažādu valstu nodokļu rezidenti, turklāt online.
Turīguma nodoklis
Ar to parasti saprot IIN ik gadu personas (attiecīgās valsts nodokļu rezidenta) īpašumā esošai mantai (aktīviem) virs noteikta limita. Paliek arvien mazāk valstu, kas šo nodokli piemēro, jo turīgiem cilvēkiem ir diezgan vienkārši mainīt nodokļu rezidenci. Tāpēc no valstu viedokļa labāk, lai attiecīgais cilvēks ar visiem īpašumiem un biznesiem maksā citus nodokļus.
Tomēr, droši vien vēl turīgām personām pāragri priecāties. Ne tikai minētās Eiropas Komisijas iniciatīvu (ekonomista G.Zuckman vadībā) dēļ, bet arī tāpēc, ka OECD strādā pie šī jautājuma, kā OECD ex nodokļu nodaļas šefs Pascal Saint-Amans minēja jau Tax Stories podkāstā. Tagad pamazām iezīmējas šīs iniciatīvas aprises – pēc UIN 2.pīlāra principa arī šādām personām varētu vērtēt viņu aktīvu atrašanos un minimālas likmes visiem aktīviem piemērošanu, nevis nodokļu rezidenci. Ne velti figurē aprēķini par nelielu saujiņu cilvēku, kam nu jau piederot ap 1/2 no visas pasaules aktīviem. Tad nav jābrīnās par uzrakstiem, ko Lisabonā noķēru uz kādas sētas, braucot ar hop on – hop off autobusu: aplieciet ar nodokļiem bagātos!
Turīgo cilvēku lielākā daļa mantas ir ieguldīta uzņēmumos. Šveice un Luksemburga turīgumu piemēro arī turīgu cilvēku korporatīviem aktīviem, taču tur ir mūžīga problēma – kā ik gadu vērtēt slēgtu (ne publisku) uzņēmumu aktīvu vērtību, lai nebūtu katru gadu jātaisa individuālus vērtējumus? Tādēļ Francija, piemēram, kopš 2018.g. piemēro šādu nodokli tikai turīgo cilvēku nekustamajam īpašumam virs EUR 1,5 milj. sliekšņa. G.Zuckman attiecīgajā 2024.g. ziņojumā piedāvā piemērot 2% turīgumam virs USD 1 miljarda.
Brazīlija ir tuvu šāda nodokļa ieviešanai, ko varētu piemērot ik mēnesi dividendēm virs USD 10k. Brazīlija vispār ir interesanta nodokļu valsts. Kongresa kafijas pauzē izdevās aprunāties ar turienes nodokļu administrācijas pārstāvi. Vēl nesen tur transfertcenu piemērošanai bija tabula ar peļņas maržām un nekādu TP dokumentāciju tur nevajadzēja. Tomēr tur aprēķināja, ka valsts tādā veidā zaudē diezgan ievērojamu naudu. Starp citu, Tax Stories podkāstā ASV zinātnieki J.Slemrod un M.Keen prognozēja, ka TP varētu būt tēma, par ko nākamajās paaudzēs smiesies, ka mūsu laikā piemēroti tik sarežģīti noteikumi. Pagaidām, gan, nevienam smiekli nenāk, jo visas kongresa nedēļas laikā TP bija centrālais jautājums, par ko visā pasaulē izraisījušies lielākie strīdi.
Spānijā 2023.gadā esot bijis konstitucionālās tiesas spriedums par to, ka ar šādu nodokli viss ir ok. Taču interesants aspekts būtu konstitucionāla vērtējuma vērts, par ko nebiju iepriekš iedomājies – rezidents, kas maksā šādu nodokli, nostādīts nevienlīdzīgā situācijā ar nerezidentu, kas šādu nodokli nemaksā un tāpēc attiecīgā darījumā var atļauties maksāt lielāku cenu.
Par šī nodokļa detaļām uz podkāstu aicināju arī pašu Zuckman kungu, kas pagaidām iepauzē ar atbildi. Droši vien uz visiem laikiem. Toties kongresā izdevās sarunāt citus interesantus ne mazāka ranga viesus. Tādēļ piesekojiet TS Substack kontam, kas vēl to nav paguvuši, lai nepalaistu ko svarīgu garām.
Tad vēl ir pelēkā, woodoo zona – dzīvības apdrošināšanas polises, trasti un fondi, kuros esošie aktīvi nepieder (un tos pat parasti nekontrolē attiecīgie labuma guvēji), mākslas darbi, nepārdodami aktīvi, startapi, kuriem ir augsta vērtība, neskatoties uz to, ka tie strādā ar zaudējumiem, aktīvais bizness, kam ik dienu tik daudz kas mainās.
Starp citu, biju dzirdējis par mākslas darbiem, ko tur speciālās ekonomiskās zonās, taču konferencē runāju arī vīna kolekcionāru, kurš šādā zonā tur savu vairāk kā 7000 pudeļu vīna kolekciju. Viņš importē tikai tad, kad vēlas izņemt kādu pudeli vai dažas no šīs zonas. Taču interesantākais – attiecīgo pudeļu importa muitas vērtība piesaistīta pudeļu iegādes cenai, nevis cenai importa brīdī. Padodiet ziņu, ja kādreiz vēlaties aprunāties par šo ideju – savu karjeru kā nekā sāku kā muitas tiesību konsultants.
Turpinājums - nākamajā blogā.