Orientēšanās un Murakami mācības

Tagad, kad vakar vakarā atkorķēju Užavas gaišo, varu uz visu situāciju paskatīties ar humoru, taču pirms tam vakar man smiekli nenāca.. Šis, gan, nebūs ierastais nopietnais nodokļu tematu blogs.

Veca mīlestība nerūs

Sākās viss ar nepareizu noskaņošanos pēc darba dienas birojā. Pēc ilgāka laika atcerējos par skolas laiku mīlestību - tautas nu jau gadu desmitiem iecienītajām orientēšanās sacensībām Magnēts. Iedvesma tam nāca no Murakami grāmatas Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu. Grāmatā viņš velk paralēles starp skriešanu un viņa pamata darbu - rakstīšanu.

Kāpēc lasu Murakami?

Ja godīgi, joprojām nesaprotu, kāpēc lasu vai klausos Murakami grāmatas. Brīžiem nepamet sajūta, ka viņš raksta par visu un neko, par dzīvi un sirreālam situācijām. Varbūt tieši tas pievelk, ka viņš ļauj izkāpt no ikdienas parastās domāšanas un pafantazēt, kā būtu, ja būtu. Starp citu, viņa grāmatas kļuvušas tik populāras, ka The Guardian pat publicēja rakstu - ar ko viņi iesaka sākt, ja kāds nolēmis pamēģināt sākt lasīt Murakami grāmatas.

Domas skrienot

Mazliet novirzījos no temata, ko gribēju pastāstīt. Līdzīgi kā Murakami, arī es dažkārt, skrienot orientēšanos, esmu domājis par paralēlēm starp orientēšanos un dzīvi vai biznesu. Nu, piemēram, šodienas distancei noskaņojos, ka Magnēts tepat pie Jaunciema būs kā jau Magnēts - viegli skrienams pierīgas mežs. Tāpēc nolēmu gan skriet, gan klausīties tieši šo grāmatu. It sevišķi tāpēc, ka mana pēdējā laika aizraušanās, kā varbūt kāds no jums šajā blogā no līdz šim publicētajām 15 nodaļām ir pamanījis, ir kriminālromāna rakstīšana.

Stratēģijas maiņa atkarībā no apstākļiem

Ā, par to nepareizo noskaņošanos. Realitāte mežā izrādījās pavisam savādāka - mežs bija grūti skrienams. Jau ar pirmajiem soļiem distancē sapratu, ka tur, kur parasti ir viegli skrienams mežs (kartē atzīmēts baltā krāsā) šodien bija līdz ceļiem izauguši, grūti skrienami augi, zem kuriem nevarēja redzēt, kur lieku kāju. Tas varēja nozīmēt viegli iegūstamas traumas, sevišķi - samežģītu potīti. Tas nozīmēja, ka ātri jāpārkārto stratēģiju - vairāk jāskrien apkārt pa ceļiem. Kaut arī tādā veidā parasti sanāk garāka distance, laika ziņā tas sanāks ātrāk. Tā tas parasti notiek arī dzīvē un biznesā, ka tikai uz vietas, redzot apstākļus, uzreiz jāreaģē ar tiem pielāgotu stratēģiju.

Foto - Mareks Gaļinovskis.

Svarīgi labi sākt

Pirmo kontrolpunktu atradu samērā ātri, bez kļūdām. Tas vienmēr ir labi - sākt lēnām un vēlāk kāpināt tempu, ja organisms ir adaptējies un tam piekrīt. Arī golfā ir svarīgi sākt ar labi izspēlētu pirmo bedrīti. Ja tā nav, tas dažkārt uzdod toni uz visu atlikušo raundu. Pie sevis nodomāju, ka šoreiz skriešu lēnāk, bet pēc iespējas precīzāk. Tā kā fiziskā kondīcija man nav tā labākā un savi lieki 5 kg jānes visu laiku līdzi, tad laiku var iegūt ar precizitāti. Orientēšanās brīnumputns, kuru ideālā gadījumā vēlos aizsniegt, ir distance bez kļūdām. Golfā tas būtu ekvivalents - raunds ar 1 sitienu virs par vai labāk. Tomēr apvidus šoreiz bija tik sarežģīts, ka jau uz 3.kontrolpunktu kļūdījos un tad jau maisam gals vaļā.

Neapstāties!

Vēl viena paralēle ar Murakami grāmatu sasaucās ar viņa teikto, ka viņš maratonā kaut vai maziem solīšiem, bet tomēr skrien, neapstājoties. Es neesmu nekāds staigātājs, bet skrējējs, viņš grāmatā mēdz atkārtot. Jāpiebilst, ka viņš skrien regulāri (6x nedēļā) un uz grāmatas rakstīšanas brīdi jau vairāk kā 20 gadus. Orientēšanās distancēs man arī dažkārt tas ir mazais mērķis - pie kontrolpunktiem varu apstāties, bet skrienot starp tiem jācenšas kaut vai maziem solīšiem, bet skriet. Šodien sapratu, ka esmu fiziski tam par vāju.

I’m not a quitter

Ok, bet nu tad vismaz jābeidz distanci. Pārfrāzējot Murakami, es taču neesmu mīkstais, neesmu tas, kurš atkāpjas no mērķa pie pirmajām grūtībām. Arī tas šodien neizdevās. Izstājos, kad atradu 11 no 17 kontrolpunktiem. Tomēr man vismaz šķietami ir attaisnojums - ceļā uz 8.kontrolpunktu mežs palika tik biezs, ka skriešana pārtapa iešanā, pēc tam iešana bija tādos džungļos, kur pat soli uz priekšu paspert bija grūti. Beigās vairākus simtus metru nācās lauzties cauri gandrīz vai rāpojot. Šaubos, ka jebkad tajos džungļos līdz šai dienai kāds cilvēks kāju būtu spēris.

A briļļu ta nav!

Tomēr interesantākais vēl priekšā. Lai padarītu dzīvi vēl mazliet sarežģītāku, tajos džungļos ar uz leju noliektu galvu ejot, nemaz nemanīju, ka pazaudēju brilles. Tik kādā brīdī nojautu, ka arvien sliktāk redzu karti. Laikam tumšs jau paliek pie sevis nodomāju. Kad aptvēru, ka esmu bez brillēm, griezties atpakaļ un tās meklēt (taustīties) bija bezcerīgi.

Tiešām Ziemeļi?

Komplektā tam visam vēl nāca klāt mans stulbums. Lai varētu klausīties grāmatu, bija jāņem līdzi telefonu. Tā kā kabatā tas vilka bikses tik daudz uz leju, ka tās krita nost, tad turēju telefonu rokā. Tajā pat rokā, kurā turēju kompasu. Tikai pēc pamatīga laika sapratu, ka kompass kopā ar telefonu rāda uz pavisam citiem Ziemeļiem, nekā kompass bez telefona tam blakus.

Neatlaidība vainagojas ar panākumu

Īsi sakot, nolēmu pēc tā visa izstāties. Tomēr es neesmu tāds, kas arī pie otrajām grūtībām izstājas. Kaut cik jau varu karti saskatīt, vismaz aptuveni. Virziens un aptuvenais kontrolpunkta apvidus skaidrs. Tikai problēma tāda, ka tas nelaimīgais 8.kontrolpunkts paslēpts jau pieminēto džungļu malā tā, ka 3x tam pagāju burtiski 2 metrus garām un neredzēju. Orientēšanās sportā esmu apēdis ne vienu vien pudu sāls, g.k. pirms studijām, protams. Tādos džungļos paslēptu punktu pa visiem šiem gadiem vēl nebija nācies piedzīvot.

Visam mēdz būt sudraba maliņa

Atrastā punkta iedvesmots nolēmu neizstāties, kaut arī pulkstenis nopīkstēja, ka es jau izklaidējos ap 10k soļiem un distance no 7. līdz 8.kontrolpunktam man aizņēma 29 minūtes un 57 sekundes. Starp citu, kāda jauka stirniņa, iznākot no biežņas, pateica paldies par to, ka ar vienu vecu paziņu turpat sabļaustījāmies - tas esot palīdzējis viņai saprast, kā no tiem džungļiem tikt laukā.

No kļūdām, protams, ne vienmēr mācos

Ko tādā situācijā dara cilvēks, kas jau otro stundu pavada tādā mežā un ir palicis bez brillēm, un tik ar čuju par to, kas aptuveni attēlots kartē? Pareizi, iet atpakaļ biezajā mežā uz nākamo kontrolpunktu. Nav jau tā, ka darīju to apzināti. Tā sanāca, jo mazliet nostāk bija cerīga taciņa cauri biežņai. Tomēr kādā brīdī tā beidzās un atkal nācās rāpot un lekt pāri grāvim, kurā nesekmīgs lēciens varētu beigties ar būšanu dubļos vismaz līdz padusēm. Atkārtotās biežņas vidū beidzot sapratu to iepriekš minēto štelli par telefonu un kompasu vienā rokā. Tajā brīdī pirmo reizi daudzu orientēšanās sportā pavadīto gadu laikā sabijos, ka biežņa ir tik milzīga uz visām pusēm, ka paies vesela mūžība līdz tikšu ārā.

Ko darīt, ja apmaldos?

Tad beidzot ieliku kabatā vieglam skrējienam paredzētās austiņas un sāku ausīties, kur var dzirdēt cilvēkus. Tāda neomulīga sajūta bijusi vien dažas reizes dzīvē, kopš 10 gadu vecumā sāku nodarboties ar šo lielisko sporta veidu. Padomāju, ka tas gan būtu jauks virsraksts medijos: ‘Orientierists un advokāts pēc divu dienu meklējumiem atrasts mežā’. Ko tādā gadījumā jādara? Droši vien pastāv dažādas metodes, taču es dūru vienā taisnā virzienā, skatoties, lai kompass arī rāda tai pašā virzienā. Tas garantē, ka nestaigāšu pa apli. Ik pa laikam pacēlu galvu un mēģināju saskatīt, kur paliek gaišāks - uz to pusi pielāgoju virzienu. Kādā brīdī tādās sacensībās jāuzduras uz kādu cilvēku un tā arī bija. Izgāju uz kādu taciņu, bet skrienot pa to parādījās arī dāma, ar kuru salāgojām atrašanās vietas.

Jābeidz, kad vēl patīk

Es taču neesmu tas, kas izstājās tomēr pēc šādiem piedzīvojumiem izstājās. Droši vien tāpēc, ka bija jau mežā pavadīta 1,5h. Murakami grāmatā teica, ka jābeidz skriet tad, kad vēl vari un vēlies skriet. Tad ir vieglāk nākamajā dienā skriet atkal, jo nav bijis grūti. Rakstīšanā arī viņam ir tāpat - viņš beidz rakstīt tad, kad ir interesanti un gribas rakstīt vēl. Bija interesanti, tāpēc noteikti skriešu, spēlēšu golfu, rakstīšu blogus un romānus, konsultēšu un lasīšu Murakami vēl.

Murakami par nodokļiem

Minētajā Murakami grāmatā par skriešanu viņš nedaudz ieminas arī par nodokļiem. Sev piemītošā ironiskā veidā. Vienuviet viņš salīdzina ziemu ar spējīgu nodokļu iekasētāju - ierodas bez brīdinājuma un uzspiež savu klātbūtni. Bet pēc tam viņš pasmejas, ka tā grāmata tiešām ir par skriešanu, nevis dzīves gudrībām:

„Ir viens gudrs teiciens, kas skan šādi: īsts džentlmenis nekad nerunā par sievietēm, ar kurām ir šķīries, vai par to, cik daudz nodokļu ir samaksājis. Patiesībā tie ir pilnīgi meli. Es to tikko izdomāju. Atvainojiet!”