Caur ērkšķiem uz zvaigznēm
Te - bilde no neseniem kursiem, ko visu laiku turu acu priekšā uz darbagalda. Bez pārmaiņām, sēžot savā alā, netikšu pie bagātībām. Jā, pa ceļam, iespējams, būs jācīnās ar pūķi un tur var ciest sakāvi, bet tikpat labi arī šķietami drošajā alā var ieklīst kāds plēsīgs zvērs.
Grāmatas atziņas
Pēc kāda man svarīga cilvēka rekomendācijas pamazām eju cauri M. Steina grāmatai “Dzīves vidusposms. Junga pieeja.” Interesanti, ka pat Google dzīlēs man šo grāmatu neizdevās atrast. Varbūt kas no šīs grāmatas atziņām, ko atzīmēju priekš sevis, noderēs arī jums.
Krīze sevī ietver iespēju mainīties un augt.
Tas, kurš ir izdzīvojis šo grūto ceļojumu un izkļuvis mierīgā jūrā, nekad vairs nav tāds pats kā agrāk.
Pozitīvs dzīves vidusposma krīzes iznākums sola labas perspektīvas radošā potenciāla izaugsmei.
Šajā grāmatā Steins apraksta dzīves vidusposma pārveides posmus.
Pirmais posms ir saistīts ar neatgriezenisku zaudējumu un prasa atvadīties no pagātnes – pagātnes sapņiem, mītiem, ideāliem, ilūzijām. Tie ir jāapraud un jāapglabā.
Pēc tam iestājas „neskaidrības” un nedrošības periods: rodas daudz jautājumu, no kuriem galvenais ir jautājums par savu iepriekšējo identitāti un pašizpratni. Šajā periodā notiek jaunas pasaules veidošanās, un tam ir nepieciešams laiks. Ideālā gadījumā ceļotājam blakus atrodas labs ceļabiedrs, kurš ved viņu cauri miglas un dūmu apklātiem purviem, pāri upēm un cauri mežiem.
Steins velk paralēles, ka Homēra mīts par Hermesu stāsta par dvēseles atmošanos.
Šajā psiholoģisko satricinājumu un nekārtību (krīzes) periodā mūsu saites ar vecākiem, sabiedrību, draugiem un kolēģiem nolietojas un pārraujas. Mums tas vairs nav svarīgi – mums vajadzīga brīvība, dziļums un jēga. Kad dvēsele atmodas dzīves vidū un piedāvā savas dāvanas, to pieņemšana vai noraidīšana ir izšķiroša. Ja dāvanas tiek pieņemtas, tās kļūst par dzīves kritēriju, unikāluma kodolu. Ja dāvanas netiek pieņemtas, tās neļaus atrast mieru visu dzīvi un var sagraut visus centienus.
Turklāt šīs krīzes pārejas posms (durvis starp veco un jauno) raksturojas ar neparastu neaizsargātības pakāpi attiecībā uz pēkšņiem emocionāliem „uzplūdiem”, kas rodas vai nu no iekšienes, vai no ārpuses, uz straujām noskaņas svārstībām, emocionāli uzlādētiem tēliem un sajūtām, pēkšņiem uzticības ieguvumiem un zaudējumiem. Iekšējais pamats mainās, un, tā kā tas kļūst nestabils, cilvēks viegli pakļaujas ārējai ietekmei un spiedienam. Kad cilvēks atrodas šādā stāvoklī, negaidīts notikums uz viņu atstāj dziļāku iespaidu nekā normālā stāvoklī, tāpat kā iespaidošanās gadījumā. Cilvēks ir pakļāvīgāks nekā citos apstākļos, tāpēc viņš var palikt šī iespaidošanās ietekmē visu atlikušo dzīvi. Šis izskatās diezgan precīzi par manām sajūtām šobrīd.
Sapnis par čūskām un Jungs
Man nesen bija sapnis par čūskām, kas slēpjās visur, kur eju. Ja gāju pa zālīti, čūskas bija zaļas, ja gāju pa pludmales smiltīm, čūska smilšu krāsā bija noslēpusies smiltīs. Čūskas neuzbruka, es tās diezgan tuvu sev pamanīju un tad centos tām paiet garām. No sajūtām valdīja vairāk piesardzība, mazliet arī bailes. Ja es apstātos pie čūskas, pirmā reakcija, ko iedomājos, ir, ka čūska uzbrūk. Baidos pazaudēt dzīvību, ja tā man iekodīs.
Ko tas varētu nozīmēt, saskaņā ar Junga teoriju un kāds tam sakars ar minēto grāmatu par pusmūža krīzi?




