Pārlapojot jūlija 'Nodokļu Vēstis'
Pašķirstīju, ko kolēģi sagatavojuši un kas no tā kodolīgi izceļams kā būtiskākais. Šokējošākais no tā visa šķiet EK priekšlikums par jaunu nodokli lielajiem uzņēmumiem (ar apgrozījumu virs EUR 100m).
Latvijas tiesību akti
Pieņemts likums par Lihtenšteinas nodokļu konvenciju. Lai arī likums stāsies spēkā tūlīt pat, pati konvencija, visticamāk, būs piemērojama ar jauno gadu.
Pieņemti samērā tehniski grozījumi MK noteikumos par PVN likuma piemērošanas kārtību. Tajos interesantākais - ar PVN neapliek psihologa konsultācijas sociālā pakalpojuma ietvaros, kurus sniedz sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzējs. Man sieva, kas ir psihologs, uzreiz jautāja, kas ir sociālais pakalpojums. Izrādās, attiecīgās definīcijas sniedz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.
Latvijas tiesu prakse
Stājies spēkā svarīgs Senāta spriedums lietā par fiziskas personas nodokļu rezidenci. Uzturēšanās atļauja automātiski nozīmē deklarēto dzīvesvietu, kas automātiski nozīmē Latvijas nodokļu rezidenci, ja vien nenāk talkā nodokļu konvencija. Lai piemērotu konvenciju, jāpierāda nodokļu rezidenci arī citā valstī. Būs jāpēta detalizētāk spriedumu, kāpēc persona to nedarīja. Te izskatās, ka aiz nezināšanas lieki iztērēti pamatīgi resursi, jo tiesa pasaka elementārus secinājumus. Izmantotie informācijas avoti: robežsardzes dati, kontu izraksti, īpašumu atrašanās, ģimenes atrašanos, u.c.
Citā lietā Francijas uzņēmums veda tranzītā Baltkrievijas izcelsmes degvielu uz Vāciju. VID uzrēķināja akcīzi, PVN un nokavējuma naudu, jo Vācijā uzrādīts mazuts ar pievienotām krāsvielām, nevis deklarētā dīzeļdegviela. Apgabaltiesa (tātad, visticamāk šis nav gala spriedums) piekrita, ka:
šādā gadījumā tranzītu nevar uzskatīt par pabeigtu;
tā kā ne Polija, ne Vācija neatzina, ka preces izņemtas no uzraudzības to teritorijā, par parāda rašanās vietu atzīta Latvija — tranzīta procedūras uzsākšanas valsts;
par muitas procedūras pareizu izpildi ir atbildīgs tranzīta procedūras izmantotājs jeb principāls, neatkarīgi no tā, vai pārkāpums radies trešo personu darbības dēļ.
Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās lietu komiteja pieņēma ziņojuma projektu ar nosaukumu “Vienkāršu nodokļu noteikumu un nodokļu sadrumstalotības loma Eiropas konkurētspējā”. Projekts droši vien nebūtu pieminēšanas vērts, bet tur minēta samērā revolucionāra, bet loģiska ideja. Proti, ierosināts izveidot ES Nodokļu datu centru, lai uzlabotu automātisko nodokļu informācijas apmaiņu un samazinātu administratīvo slogu, identificējot un novēršot dublētu pārskatu sniegšanu, un kalpojot par vienotu piekļuves punktu ES dalībvalstu nodokļu iestādēm. Šo ideju Eiropas Parlaments skatīšot jau pavisam drīz - plenārsēdē 2025. gada 8. septembrī.
Kolēģi ziņo arī par Gibraltāra jaunajām pret-izvairīšanās normām un atgādina, ka tā nepiemēro IIN kapitāla pieaugumam, ieturējuma nodokļus, mantojuma nodokli, “bagātības” nodokli (wealth tax), PVN, bet UIN piemēro pēc teritoriālā principa – UIN nepiemēro ārvalstīs gūtajam ienākumam. Nedaudz vairāk par Gibraltāru varat uzzināt šajā TS sarunā ar turienes konsultantu Grahame Jackson.
Eiropas Savienības tiesību akti
Uzņēmumiem, kas darbojas ES un gūst labumu no pasaulē lielākā vienotā tirgus, būtu tieši jāiegulda ES budžeta finansēšanā! Kopā ar šādu slēpta jauna nodokļa (CORE) tēzi Eiropas Komisija iesniedza savu priekšlikumu 2028.–2034. gada budžetam.
CORE (protams, ja ES valstis tam piekritīs) attiektos uz:
uzņēmumiem, kas nodokļu vajadzībām ir ES dalībvalsts rezidenti un kuru gada neto apgrozījums pārsniedz EUR 100 milj., un
trešo valstu rezidentu uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga pārstāvniecība ES dalībvalstī, ja gada neto apgrozījums, kas gūts, izmantojot šo pastāvīgo pārstāvniecību, pārsniedz EUR 100 milj. (neatkarīgi no trešās valsts uzņēmuma neto apgrozījuma, kas nav gūts, izmantojot ES pastāvīgo pārstāvniecību);
tā būtu vienreizēja ikgadēja iemaksa, kas diferencēta atkarībā no uzņēmumu neto apgrozījuma - lielāks neto apgrozījums nozīmē lielākas iemaksas;
valdības iestādes (izņemot valsts uzņēmumus), starptautiskās organizācijas un bezpeļņas organizācijas neietilptu CORE darbības jomā; un
ES dalībvalstis iekasētu CORE ES vārdā un saskaņā ar tās prasībām.
Eiropas Komisija: čaulas uzņēmumu (Unshell) direktīva ir mirusi. Lai dzīvo čaulas uzņēmumu direktīva! Aptuveni šāds teksts nāk prātā, lasot EK jauno paziņojumu. Īsumā - EK nolēmusi čaulas kompāniju principu stiprināt caur citu, DAC6 direktīvu, kas paredz konsultantiem vai pašiem biznesiem ziņot VID par aizdomīgām struktūrām. Tāpēc aicinu uzņēmumus, kuru grupā ir kāda vienība bez pietiekošas ekonomiskās būtības - bez sava personāla, aktīviem utt., padomāt par grupas sakārtošanu. Īpaši tas attiecas uz investīciju vai holdinga sabiedrībām ārzemēs, kur attiecīgie pakalpojumu sniedzēji ‘nodrošina ekonomisko būtību’. Šādu uzņēmumu (kastīšu) uzturēšanās sekas var būt neprognozējamas. Piemēram, VID tām var skatīties cauri (ignorēt nodokļu vajadzībām).
Eiropas tiesu prakse
ES tiesa vērtēja interesantu PVN izkrāpšanas lietu, proti, vai pircējam drīkst piemērot dubultu sodīšanu: neļaujot atskaitīt priekšnodokli par pirkumu un liekot vēlreiz maksāt PVN (kā uzrēķinu). Tiesa bija samērā nekonkrēta, tomēr pozitīvi, ka šādas sankcijas nedrīkst piemērot automātiski - jāvērtē pircēja godprātīgumu katrā no situācijām.
Vēstīs izskatītas 2 tiesu lietas, kur ģenerāladvokāte Kokott sniegusi savu viedokli saistībā ar PVN atbrīvojuma piemērošanu neatkarīgām personu grupām (NPG). Jautājums, ko viņa risināja bija saistīts ar izglītības un veselības aprūpes terminu tulkošanu - vai tajos var ietilpt telpu uzkopšana slimnīcās un atbalsta pakalpojumi skolās. Kokott atbildēja apstiprinoši, kaut arī parasti FM patīk tēze, ka PVN izņēmumus jāinterpretē šauri. Šādas NPG nedrīkst jaukt ar PVN grupām. Attiecīgais atbrīvojums par NPG ir izvēles norma, kas Latvijā ieviesta PVN likuma 52.1.pantā (paldies acīgajai lasītājai, kas šajā sadaļā pamanīja kļūdu un to ātri novērsām). Šādas grupas samazina PVN slogu sabiedrībai svarīgās sociālās (ar PVN neapliekamās) jomās. Šis PVN direktīvas atbrīvojums paredz, ka ar PVN nav apliekami:
“pakalpojumi, ko sniedz neatkarīgas personu grupas saviem biedriem, ja šie pakalpojumi ir tieši nepieciešami biedru atbrīvotajai darbībai un netiek izkropļota konkurence”.
Citā EST lietā par Latvijā iespējamo PVN grupu tā pati ģenerāladvokāte atzina, ka personu apvienība nevar automātiski tikt uzskatīta par vienotu PVN maksātāju tikai uz sadarbības pastāvēšanas pamata. Čehijas administrācija vēlējās 4 dažādas juridiskas personas automātiski uzskatīt par PVN grupu. ĢA teica, ka konkrētajā gadījumā katrs no partneriem veica darbību savā vārdā ar saviem klientiem. Tādēļ katrs no partneriem rīkojās kā neatkarīgs nodokļu maksātājs, neskatoties uz to, ka pastāvēja sadarbība.
Citā EST lietā ražotājs Bulgārijā izgatavoja pasūtītājam no Vācijas darbarīkus, ar kuriem ražoja tā paša pasūtītāja saistītajam uzņēmumam Slovākijā nepieciešamās preces. Tātad, Vācijas uzņēmumam piederošie darbarīki atradās Bulgārijā, bet ar tiem izgatavotās preces piegādāja uz Slovākiju. Vācijas uzņēmums attiecīgos darbarīkus pārdeva ar Bulgārijas PVN šim pašam Slovākijas uzņēmumam. Slovākijas uzņēmums samaksāja un atprasīja PVN. Bulgārijas administrācija PVN atmaksāšanu atteica, jo uzskatīja, ka darbarīku iegāde un pārdošana nav skatāma atsevišķi no gala produkcijas. Tomēr ĢA secināja, ka instrumentu piegāde ir apliekama ar PVN kā neatkarīgs darījums, dodot tiesības uz PVN atmaksu Bulgārijā, jo instrumenti paliek Bulgārijā un netiek fiziski pārvietoti uz citu dalībvalsti.
Kāda cita EST lieta saistīta ar ābolu eksportu no Polijas uz Baltkrieviju. Polijas uzņēmums tos pārdeva Lielbritānijas uzņēmumam (ar Latvijas PVN nr.). Pārdevējs zināja, ka tie piegādāti no Polijas uz Lietuvu, tāpēc deklarēja piegādi ES ar 0% likmi. Tā kā par transportēšanu bija atbildīgs pircējs, Polijas administrācija uzskatīja, ka darījumam piemērojama Polijas PVN standarta likme, nevis 0%. Tikai lietas gaitā Polijas administrācija pārliecinājās, ka āboli eksportēti no ES. Tāpēc EST uzdots jautājums vai šādos apstākļos drīkst piemērot 0% PVN eksportam. EST to arī apstiprināja, neskatoties uz to, ka pircējs sākotnēji nezināja par eksportu.
Peļņas daļas režīms noteiktu preču piegādes gadījumā ļauj aplikt ar PVN tikai starpību starp šo preču pārdošanas un iegādes vērtību, nevis visu pārdošanas cenu. Īpašo PVN režīmu var piemērot tikai tādu mākslas darbu piegādēm, kuri iegādāti (ieskaitot iegādi ES) no autora vai viņa tiesību pārņēmējiem. Kādā lietā EST risināja jautājumu par to, vai mākslas galerija šādu režīmu drīkst piemērot, ja pārdevējs ir nevis pats mākslinieks, bet viņa izveidots uzņēmums, kas ir PVN maksātājs? EST atbildēja apstiprinoši, ja autors vai tiesību pārņēmēji šo juridisko personu ir nodibinājuši, lai pārdotu autora radītos mākslas darbus. Turklāt, jāievēro, ka mākslas darbu piegāde tirgotājam, kas ir nodokļa maksātājs, ir šo mākslas darbu pirmā laišana ES tirgū.
Vācijā kāds uzņēmums izdeva Sudoku žurnālus un piemēroja tam samazināto PVN likmi. Administrācija uzskatīja, ka attiecīgais atvieglojums attiecas uz žurnāliem, kas galvenokārt satur tekstu, nevis ciparus. ES tiesa lēma par labu izdevējam, jo Vācijas likums atsaucas uz Kombinētās nomenklatūras kodu (4902), kam piemērojams attiecīgais atbrīvojums. Savukārt nomenklatūru nosaka ES regula, kurā nav tik šaura interpretācija.
Kāda interesanta lieta (Osis pret Latviju) beidzās nesākusies. Oša kungs sūdzējās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ka, izskatot apsūdzību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, Latvijas nacionālās tiesas nav ievērojušas saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu. Tomēr ECT konstatēja, ka pieteikums iesniegts nokavējot attiecīgo 6 mēnešu termiņu. Gan valsts ierēdņi, gan advokāti droši vien šo lietu pētīs detalizētāk vai šie bija dūmi bez uguns - vai kādā citā lietā kāds līdzīgā situācijā vēlreiz varētu lūgt ECT vērtējumu šajā jautājumā.
Nodokļu Vēstīm pilnā versija atrodama te.