Rīgas Astoņkājis (15) - Melnā kaste
Arnolds Broks ienāca savā kabinetā un uz skapīša uzmanīgi nolika savu melno hūti. Katram parlamenta deputātam bija atvēlēts kāds stūrītis nesen restaurētajā ēkā pretim parlamentam. No Edvīna tikko dzirdētais par Blūma iespējamo pretošanos sistēmai viņu patiešām satrauca. Gadu gadiem, klucītis pie klucīša liktā partijas finansēšanas lego mājiņa nu pašos pamatos draudēja saļodzīties, ja nu Blūms aktīvi pret to saceltos. Atšķirībā no iepriekšējiem upuriem, Blūmam bija šķietami neizsmeļami līdzekļi pret-pasākumiem. No otras puses, tas solīja zelta āderi, ja nu sadarbība izveidotos pietiekoši laba. Tikai, vai bija iespējams sakošļāt norīto medījumu?
Cerams, Edvīns pietiekoši labi izdarīs savu pārliecināšanas darbu, lai uz ilgiem laikiem partijas un tās vadošo cilvēku finansēšanas struktūrai pievienotu Blūmu ar savu biznesu. Programma minimums – nodrošināties, lai neļautu Blūmam sākt bļaustīties apkārt par šo gadījumu, lai kādam negaidītam censonim nerastos interese ko sākt izošņāt. Kā nodrošināties? Pēc iespējas ātri viņu vismaz uz kādu īsu laiku vajadzētu dabūt aiz restēm, lai viņš sajūt, kā būtu, ja būtu. Pēc tam vēlams, lai viņa krimināllieta velkas pēc iespējas bezgalīgi.
Arnolds aizslēdza kabineta durvis, ieslēdza gaismu, aizvēra žalūzijas un piegāja pie skapītī noslēptā seifa. Jaunās tehnoloģijas ļāva nepiepūlēt atmiņu ar koda atcerēšanos vai rūpēm – kur noslēpt seifa atslēgu. Seifam vajadzēja vien Arnolda īkšķa nospiedumu, lai to atvērtu. No seifa viņš izņēma datoru un nesteidzīgi atvēra vajadzīgos failus. Datoram gandrīz vienmēr un visur bija ieslēgts lidojuma režīms, ja nu kas.
“Jāsavelk pēdējā mēneša bilance,” Arnolds pie sevis prātoja un pārskatīja savu saimniecību, bažījoties, ka naudas plūsma varētu arī neļaut tērēties ieplānotajām grandiozajām partijas reklāmām un arvien odiozākiem bosu tēriņiem.
Viņš atvēra failu ar zīmīgu nosaukumu – Melnā kaste un sāka skaitīt, kas notiks, ja Edvīns netiks galā ar savu darbu. Ieņēmumu daļā diezgan stabili galveno vietu ieņēma divi Panamas ofšori – Jacobs Trade, par kura labklājību rūpējās Edvīns, un Arnolda paša Panamā izveidotais Equal Trust.
Acis priecēja svaigie cipari – EUR 150 000 mēnesī uz Equal Trust par konsultāciju pakalpojumiem no jaunā atomelektrostacijas būvniecības projekta, turpmākos 18 gadus! Tomēr visas olas vienā grozā likt nebija ne droši, ne arī pietiekoši. Vajadzēja plānu B, ja nu gadījumā parlamentā notiks varas maiņa un kāds apgriezīs vadus šim barošanas blokam.
Laimīgas sakritības dēļ partijas bosi pirms pāris gadiem bija uzgājuši vēl vienu zelta dzīslu. Pļāpājot pirtī ar kādu Latvijā sen jau dzīvojošu miljonāru no Krievijas, viņi uzzināja par īpaši lojālu Latvijas banku un tās privātbaņķieriem, kam ir samērā kreatīvi risinājumi un sakari lielajos finanšu centros – Londonā un Abū Dabī. Tā Arnolds drīz vien iepazinās ar Edvīnu. Tik izrādījās, ka Edvīns ir nevis baņķieris, bet gan VID ierēdnis ar plašu pieredzi ieguldījumu izvietošanā ofšoros un līdz ar to - plašu sakaru tīklu. Edvīns Arnoldam izstāstīja par Ali Ahmedu un viņa idejām, kā veiksmīgi investēt Arnolda un viņa kompanjonu naudu. Ar Edvīna palīdzību tad radās Equal Trust un naudas plūsmas dažu miljonu pabiras no Ali ģeniālajām nodokļu shēmām par to, ka Arnolds uzdrošinājās projektā ieguldīties.
Plāns B bija Jacobs Trade, kura asinsriti nu jau gadiem nodrošināja Edvīns ar saviem lielo uzņēmumu apciemojumiem un VID represiju draudiem. Nevar teikt, ka šis avots bija viennozīmīgi veiksmīgs. Runāt pretim sākuši ne vien biznesi, bet arī kārtību uzraugošās iestādes nu kļuvušas gudrākas un izdarīgākas. Galvu paceļ arī nevalstiskās organizācijas un tad vēl visādi indivīdi a la tas advokāts, kas pa medijiem bļaustās vietā un nevietā.
“Jāpadomā arī par to DiveIn klubu,” Arnolds pie sevis prātoja. Bizness izklausījās perspektīvs, lai mēģinātu viņiem palīdzēt nenogrimt. Nelegālo meiteņu un kāršu galdu ēnā varbūt izdotos izsist arī Melnās kastes failam kādu labumu.
Ofšori, protams, partijai pa taisno ziedot nedrīkst. Tādēļ galvenā naudas plūsma Arnoldam bija jānovirza no šiem diviem partijas ofšoriem uz tiem ofšoriem, kas piederēja partijas galveno bosu draugiem. Katram no šiem ofšoriem bija savas kredītkartes, par kurām bosiem bija piekodināts, lai nezīmējas ar tām Latvijā. Tad arī VID uzmanības lokā dāsnie tēriņi ar kredītkarti diezgan droši, ka nenonāks.
“Noķer mani, ja vari,” Arnoldam pa galvu maisījās slavenās filmas un mazāk slavenās biogrāfiskās grāmatas nosaukums, ar gandarījumu izejot cauri savai saimniecībai. Viņš nevarēja noliegt, ka brīžiem sajutās kā profesors Moriartijs no visiem zināmā A. Konana Doila šedevra.
Pasaules vadošo valstu pēdējā laika iniciatīvas aplikt uzņēmumu globālo peļņu ar nodokļiem Arnoldu un partijas biedrus neuztrauca, jo vienmēr pastāvēja iespēja ātri pārcelt līdzekļus no viena ofšora uz citu un pat no vienas jurisdikcijas uz citu. Vispār, nodokļi nebija problēma, pat ja tie kaut kur pa ceļam bija jāmaksā. Vairāk Arnolds satraucās par visas sistēmas riskiem. Piemēram, klīda baumas par jauniem draudiem publiski vai vismaz administrācijām atklāt visu pasaules uzņēmumu patiesā labuma guvējus un finanšu pārskatus dalījumā par katru valsti atsevišķi. Jau tagad finanšu informācija par katru uzņēmumu visā pasaulē, arī ofšoros, jāpublisko, ja kopējais globālais apgrozījums ir vismaz 750 miljoni eiro.
Kopumā Arnolds par savu biznesu gandrīz murrāja kā tikko labi paēdis runcis. Vēl bija iespējamas diezgan lielas manevrēšanas iespējas. Struktūrām bija tālu, lai tās pakristu zem samērā lielā 750 miljonu sliekšņa, kad jāpublisko visas grupas finanšu pārskatus. Turklāt viņš mierīgi varēja arī turpināt neteikt patiesību par uzņēmumu struktūru patiesā labuma guvējiem. Līdz ar to arī globālā nodokļa EUR 750 miljonu limits nevienu īpaši nebaidīja, jo formāli visi uzņēmumi izskatījās savstarpēji nesaistīti. Tomēr Jacobs Trade un Equal Trust naudas krājumi nekad nebija pilnīgā drošībā un ne vienmēr tie bija pietiekoši ātri pieejami. Bija steidzami nepieciešams, lai Edvīna darbs ar Blūmu beidzot dod stabilu, pastāvīgu rezultātu. Arnolds joprojām jutās komfortabli par struktūru drošumu, jo informāciju ofšoros pārbaudīt pat Eiropas valstu administrācijām vēl vismaz visu viņa atlikušo dzīvi būs problemātiski. Viņš toreiz gan nenojauta, cik pravietisks viņa domās slēpās patiesības grauds.