Rīgas Astoņkājis (17) - Pirmais rēķins
Fēlikss jau no paša rīta juta tādu kā melanholiju. Viņš sēdēja pie sava darba galda ar grāmatu rokās un sapņaini vēroja gar savas villas logu zaigojošo dzidri zilo baseina ūdeni un palmu vēstošo mieru - nebija ne vēja plūsmiņas, kas spētu pakustināt kaut vienu no tās lapām. Pēkšņi klusumu pārtrauca zvaniņam līdzīga dzidra balss.
“Vai varu piedāvāt rīta kafiju ar uzkodām, ser?”
“Tu lasi manas domas Maria,” Fēlikss jutās priecīgs par pēkšņi aizvirzītajām domām par biznesa nākotni.
Viņam patika šī kalpotāja, bet viņš to neizrādīja, jo attiecības ar Helēnu bija svētas. “Likteni nedrīkst izaicināt,” viņš tādos vājuma mirkļos mēdza sevi domās nomierināt, kaut arī jaunās sievietes formas bija tieši tādas, kādas Fēliksa izpratnē atbilst sieviešu etalonam. Fēliks diezgan veikli prata aizgaiņāt nevietā iedomātās fantāzijas un pievērsties realitātei. Viņa pirksti telefona favorītu sarakstā veikli atrada drauga vārdu un nospieda uz tā.
“Reno, sveiks! Kā Tev iet ar Holandes apgūšanu? Padod ziņu, kad viss tur gatavs. Piedod, man zvans pa otru līniju…”
“Fiš, kāds patīkams pārsteigums. Vēders vēl sāp, ja nu gadījumā zvani, lai painteresētos par manu veselību.”
“Veselību? Redzu, ka esi pastrādājis, lai izošņātu kaut ko par mani. Nu, un ko atklāji?”
“Nesaprotu, par ko tu runā.”
“Labi, aizmirsti. Ko jaunu pateiksi?”
“Neko īpašu. Es tev to jau iepriekš teicu - man nav izvēles, ja vēlos turpināt biznesu, vai ne tā?”
“Tā ir. Mans brīdinājums VID ēkā nebija vēl nekas, salīdzinoši ar to, uz ko esam spējīgi. Tu neesi vienīgais, par kura drošību tev būs nopietni jāpadomā, ja sāksi darīt kādus brīnumus.”
“Es nolēmu par jums ziņot. Par drošību esmu padomājis. Tagad esi brīvs. Man ar tevi vairs nav, par ko runāt.”
“Tu sev paraksti spriedumu, Blūm! Fatāla kļūda!”
“Labi jau labi, necepies, Fiš! Tas bija joks. Protams, ka darīšu visu, par ko runājām.”
“Idiots tu esi, Blūm! Staigā pa plānu ledu. Varbūt vēl nezini, bet man ir slikta humora izjūta.”
“Nu, joks ar Helēnas balss imitāciju par to neliecināja.”
“Vienkārši nākamreiz tas nebūs vairs joks, Blūm. Te nebūs nekāda filma Pastnieks vienmēr zvana divreiz. Tava Helēna ir skaista sieviete. Mums arī patiktu papriecāties.”
“Fiš, bizness ir starp mums. Helēnu pat nepiemini vairs. Es labi saprotu jūsu pieeju biznesam un to, kurš ir vainīgs pie Barona likteņa. Man to nav jābāž acīs. Nekādu joku nebūs. Kad sūtīsiet rēķinus apmaksai?” Fēliksa balss pēkšņi kļuva raupja un neiecietīga.
“Vispār tieši par to arī zvanīju - pārbaudi savu e-pastu. Tur atradīsi pirmo rēķinu. Pēc tam šajā pat datumā tie nāks katru mēnesi.”
“Tiks darīts. Vai vēl kas?”
“Nē. Tik nedomā, ka atrašanās ārzemēs mums ir kāda liela problēma.”
“Es saprotu, ka kamēr mēs visu maksājam pēc grafika, tā tev nav problēma, ka neesam Latvijā.”
“Protams. Izbaudi BVI, Blūm!”
Kad Fišs beidza sarunu, Fēlikss beidzot paskatījās uz savu roku, kas neturēja telefonu. Tā joprojām trīcēja. Fēlikss visu laiku nenolaida acis no galda atvilktnē ieliktās jaunās pistoles. Stress bija tik milzīgs, ka visvairāk Fēlikss uztraucās, ka paņemot to rokā tā pati nejauši nospiedīs gaili. Aizverot galda atvilktni, Fēlikss vēlreiz uzgrieza Reno numuru.
“Piedod, vecīt, ka pārtrūka saruna. Zvanīja Fišs. Man vēmiens nāk, kad ar viņu runāju. Viņš tik turpina draudēt, gan man, gan Helēnai. Turklāt, viņš kaut kā ir uzodis, ka esmu BVI. Vai tev ir idejas - kā?”
“Es nezinu, bet izskatās, ka viņa komandai nav nekā neiespējama.”
“Es pat pirmo reizi dzīvē iegādājos šaujamo. Ko darīšu? Nezinu. Pagaidām laikam kopā ar Helēnu tepat nogaidīsim, kamēr putekļi nosēdīsies. Kamēr maksāšu tos viņa sasodītos rēķinus, nekam sliktam jau nevajadzētu notikt. Sazvanāmies vēlāk.”
Fēlikss pavēra kabineta durvis un uzsauca:
“Helēna, mīļā, lūdzu paņem biļetes uz ASV Virdžīnu salām - mums nenāktu par ļaunu kāds relaksējošs golfa raunds, lai izvēdinātu galvu. Un jā, es Tevi ļoti mīlu!”