Rīgas Astoņkājis (18) - Mācītāju diena
Fišs izgāja no Blūma biroja ēkas, iesēdās savā melnajā BMW un uzreiz sameklēja Arnolda numuru.
“Slikti. Viņš kaut ko perina. Pēc 10 minūtēm pie tevis, ok?”
Drīz vien jau viņš piebrauca pie parlamenta ēkas un pa trepēm uzskrēja uz trešo stāvu, kur Arnolds jau viņu gaidīja. Fišs vēl bija aizelsies un mēģināja saprast, vai sirds tik ātri dauzās no sarunas ar Blūmu vai no sportiskās formas krituma, uzskrienot pa trepēm. Arnolds, gan, izskatījās netipiski mierīgs.
“Viskiju?” Arnolds tēloja gādīgu namatēvu.
“Dienas vidū? Ko darīsim? Es par Blūmu, ne viskiju.”
“Bez panikas, Fiš. Viss iet pēc plāna. Viņš taču piekrita. Kāpēc esi tik satraucies?”
“Kaut kas man tajā visā nepatīk, boss. Viņš izskatās pārāk mierīgs. Turklāt, viņš aizlaidās uz ārzemēm, kur viņu paliks arvien sarežģītāk kontrolēt. Kaut kas viņam ir aiz ādas.”
“Nesatraucies, Fiš. Tagad nākamais solis - jums ar Edvīnu jāpanāk, ka tiek ierosināta lieta pret Blūma uzņēmumu un viņu pašu kā uzņēmuma vadītāju. Tā tiksiet klāt ne tikai uzņēmuma mantai, bet arī pašam Blūmam, viņa kredītkaršu tēriņiem. Varēsim vērot katru viņa soli. Liec lietā izdomu, Fiš. Iespējams, viņš nav pietiekoši nobijies. Tad padomā, par ko viņš baidās visvairāk? Vai viņas vārds nesākās ar H..?”
“Viņi jau ir gabalā, Arnold.”
“Vai tad tev tā ir problēma? Tikai vajag rīkoties ātri. Šī ballīte nu jau sāk ieilgt, bet pie deserta tā arī netiekam. Domāju, ka tev nav problēmu uzzināt visu par viņa un tā advokāta plāniem. Vai tad man tev jāmāca – kā, Artur?”
Fišam nepatika, ka viņam kāds māca dzīvot. Nepatika arī, ka viņu sauc vārdā. Tāpēc, pēc iznākšanas no Arnolda kabineta viņš izvilka no kabatas telefonu, viņš strupi nomurmināja Edvīnam:
“Fēlikss Blūms. Dabū visu, ko vari par viņu uzrakt. Galvenais, mani interesē, ko viņš ir noslēpis ofšoros. Mums jāsaprot – cik daudz viņam pieder un kur.”
Edvīns jau sarunas laikā bija savās datubāzēs šo to interesantu ieraudzījis: “No deklarācijām redzams, ka viņam pieder īpašumi vien pāris miljonu apmērā. Nekas sevišķs. Taču ieskatījos draudzenes Helēnas Instagram kontā – viņa gozējas uz 165 pēdu jahtas. Ieskatījos Google, ka tās uzturēšanai vien vajadzīgi pāris miljoni gadā. Uz tās ir trenažieru zāle, četras guļamistabas un tur pat var nolaisties helikopters. Viņai ir bildes arī uz kādas citas jahtas, bet pieļauju, ka Blūmam diez vai ir vairākas.”
“Līgava, viņa jau esot līgava, Edvīn.”
“Jā, jā, protams. Vai tas ko maina? Parasti ar jahtām ir tā - mūsu tautieši reģistrē tās uz Grieķijas, Kipras vai Maltas uzņēmumiem, jo tur ir speciālas PVN priekšrocības, ja jahtu reģistrē kā uzņēmuma īpašumu. Uzņēmums pelna ar jahtas izīrēšanu citiem, bet īpašnieks to ik pa laikam drīkst izmantot arī privātām vajadzībām. Ja runa ir par kādu 10 miljonu vērtu jahtu, īpašnieks šādi ietaupīs vismaz miljonu,” Edvīns skaļi domāja par bieži dzirdēto shēmu.
“Kad runāju ar Blūmu, pablefoju, ka viņš ir BVI. Blūms uz to neko neatbildēja. No kurienes tev radās tāds pieņēmums?”
“Tas nebija pieņēmums, Fiš. Blūma sekretāre nesen nopirka uz turieni aviobiļetes, bet Helēna Britu Virdžīnu salās norēķinājusies taksometrā ar kredītkarti.”
“Lieliski, tad liekam somā peldbikses un dodamies atpūsties. Jāmēģina saprast, kas Blūmam ir aiz ādas, kas viņam patiesībā pieder un kur tas viss atrodas. Tu, Edvīn, savukārt, varētu parakņāties pa Grieķijas, Kipras un Maltas publiskajiem reģistriem – vai vari sazīmēt kādu saistību ar Blūmu.”
“Varbūt viņi vienkārši aizbraukuši uz BVI atpūsties? Vai labāk nav uzsist tiesiskās palīdzības pieprasījumu uz turieni?” mazliet neizpratnē par Fiša netipisko uzvedību bija Edvīns.
“Vienkārši izdari, Edvīn,” Fišs izklausījās pikts, nospieda sarkano sarunas beigu pogu un ielika telefonu atpakaļ kabatā. “Kaut kāda mācītāju diena šodien. Visi grib pamācīt, kas man darāms,” Fišs nu jau vairāk pats sev zem zoda noburkšķēja.