Rīgas Astoņkājis (19) - Mēness tumšā puse
Agri no rīta Helēna pamodās lieliskā noskaņojumā. Kā gan citādāk – gultā Fēlikss joprojām ir lielisks un skats pa logu uz acis žilbinošo tirkīzzilo okeānu bija elpu aizraujošs. Nenovēršot skatu no loga, viņa uztaisīja kafiju un izgāja ārā uz terasi pabaudīt klusumu un ātri uzmest acis, kas jauns fotogrāfiju pasaulē ar nosaukumu Instagram. Viņai tik ļoti gribējās ielikt arī pašai kādu jaunu bildi ar savām skaistajām kājām uz okeāna fona, taču viņa vakar ar Fēliksu sarunāja, ka kādu laiciņu viņa neko neliks nevienā no soctīkliem. Arī par viņas labdarības fondu Āfrikā ne.
Pa ceļam uz terasi viņa uz skapīša pie ārdurvīm ieraudzīja pāris vēstules. “Kurš tad tādas joprojām sūta?” viņa pie sevis nobrīnījās. Viena no tām bija no bankas Lihtenšteinā. Helēna drošības pēc apskatījās apkārt, ka Fēlikss vēl guļ un ieskatījās jau atvērtajā aploksnē. Tur bija konta izraksts ar atlikumu, kā dēļ viņai mute palika vaļā – 20 miljoni eiro gozējās izraksta beigās kā konta atlikums.
Skapītis, uz kura atradās vēstules, bija ar atslēgu, bet tā bija atstāta slēdzenē. Helēna klusi pavēra skapīša durvis. Virspusē bija planšete, ko Helēna uzmanīgi palika nostāk. Zem tās bija dokumentu un vēstuļu kaudzīte. Kaudzītē bija ne vien Fēliksa Latvijas uzņēmuma D2-R2 dibināšanas dokumenti, bet arī dokumenti par uzņēmumiem, fondiem un trastiem dažādās valstīs ar dīvainiem nosaukumiem, par kuriem Helēna agrāk nebija dzirdējusi. Visbeidzot kaudzītē bija arī ziņojums no grāmatvedības biroja, kas bija novērtējis Fēliksa īpašumus ap 200 miljonu eiro vērībā.
Helēnai vajadzēja apsēsties un to sagremot. Viņa izgāja ārā uz terases, atgūlās šūpuļtīklā un malkoja nu jau padzisušo kafiju. Vairs viņa ne tik ļoti redzēja okeānu kā ciparus nesen redzētajos papīros. Viņa zināja, ka Fēliksam biznesā viss ir labi un ka Fēlikss nav klasisks finanšu konsultants — viņš ir augsta līmeņa finanšu arhitekts ar plašu redzējumu, kontaktiem un drosmi rīkoties nestandarta veidā. Taču viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka darījumi ar kripto valūtām varēja Fēliksam atnest tādu pasakainu naudu. Un kas tie par desmitiem uzņēmumu dažādās pasaules malās?
Viņa, protams, nebija vakarējā un zināja, ka ofšorus un dažādas citas struktūras izmanto, lai izskatītos, ka turīgiem cilvēkiem pieder pēc iespējas mazāk. Bet kādēļ Fēlikss viņai neko par to neteica? Vienkārši neuzticējās? Gatavojās šķirties? Gribēja pasargāt? Vai noslēpt ne vien no viņas, bet varbūt no kāda kreditora vai nodokļu administrācijas?
Kopš viņi iepazinās, viņa jutās vairāk kā Fēliksa mākslīgais pavadonis, ne pati savas laimes kalēja, bet šī loma Helēnai likās pilnīgi normāla. Pat neskatoties uz viņas labdarības pasākumiem un lielo iespēju nokļūt līdz ANO projektiem Ņujorkā. Ne mazāk valdzinoša alternatīva viņai šķita iespēja tikt pie bērniem.. Bet par to nu jau abi ar Fēliksu laikam bija samierinājušies, ka ir jau par vēlu un abiem karjeras pat nepieļautu tādu dzīves pavērsienu. Fēlikss gan nekad nelaida garām izdevību atkārtot, ka viņas blondie mati un ideālās formas pēcpuse dara viņu gatavu jebkad, kad vien pati Helēna ir gatava. Helēna savā ziņā atbilda sava vārda antropoloģiskajai izpratnei – sievišķās seksualitātes, iekāres arhetips, kas vīrieti valdzina un iedvesmo darbībai. Kaut kur gudrās grāmatās Fēlikss reiz esot lasījis, ka neviena reāla, dzīva sieviete nespēj atbilst šim ideālajam bezapziņas tēlam. Tie bija meli - šāda sieviete pastāvīgi bija Fēliksam blakus.
Toreiz, pirms pusgada bārā ne viņa maks, bet tieši zilās acis, mazliet iesirmie, bet joprojām kuplie mati un par sevi pārliecināta stalta biznesmeņa tēls lika viņai noskatīties uz Fēliksu atkārtoti. Tieši tajā mirklī viņu skatieni satikās un, kā izrādījās, - uz ilgu laiku. To, ka Fēlikss ir ātru lēmumu un rīcības cilvēks, viņš pierādīja, bildinot viņu vien pēc dažu mēnešu draudzības - ceļojuma laikā vakariņās Helēnas līcī, Jaunzēlandē.
Fēlikss bija tipisks padomju laika produkts, bērnību pavadījis strādnieku ģimenē, kura dzīvoja daudzdzīvokļu bloku mājas piektajā stāvā. Pirmo lielo naudu nopelnīja, tirgojot ziedus – uzpērkot tos no vietējiem audzētājiem un tirgojot tos Maskavā. Fēlikss vienmēr bijis sportisks, tik pēdējos gados nemitīgie darbi viņu padarījuši nedaudz pufīgāku.
Būdams finansists, Fēlikss ar vieglu roku izrīkojās ar uzkrāto un aizņemto naudu, ieguldot to dažādos vērtspapīros. Tad nāca reklāma internetā. Tas bija tik vienkārši – atrast ražotājus, kam nepieciešami klikšķi viņu produkcijas lapām un salikt dažādas reklāmas lielākajos pasaules medijos, lai cilvēki šīs lapas atvērtu. Par katru klikšķi nāca procentiņš. Helēna bija priecīga par viņa biznesa veiksmi, taču viņa jutās garlaikota, tiklīdz runa bija par biznesu. Tāpēc īpaši neiedziļinājās, kā tiek ražotas desas.
Nauda gan Helēnai garlaicību neviesa. Pēdējā laikā viņa juta, ka Fēliksa pirkumi kļūst arvien dāsnāki un viņu dzīvesstils – arvien karaliskāks. Brīžiem Helēnai pat nācās piebremzēt Fēliksa nemitīgo kāri tērēties. Papildus pāris miljonu vērtai mājai Jūrmalā viņi arvien vairāk laika pavadīja uz jahtas Vidusjūrā vai Karību jūrā, vai viesnīcās to piekrastēs. Viņš mēdza teikt, ka Baltijas jūrā ar šo jahtu būtu pārāk bīstami parādīties – tā kļūtu pārāk redzama mazās valsts administrācijai un iespējamiem nelabvēļiem.
“Labrīt, dārgā, kā gulēji?” Helēna pēkšņi satrūkās no iztraucētajām pārdomām.
“Mmm… baudu burvīgo skatu uz okeānu,” Helēna nomurrāja. “Kāpēc mēs tik daudz ceļojam, ja mums ir šāda iespēja pabūt paradīzē te, šādā villā pie okeāna?”
“Paradīze ir visur, kur tu esi, dārgā. Bet pastāvīga pārvietošanās ir noderīga mūsu maciņam. Mēs nedrīkstam būt vienā valstī vairāk par 183 dienām gadā, lai nekur nebūtu nodokļu rezidenti. Lai to pierādītu kādreiz, ja būs nepieciešams, man ir aplikācija, kas pēc GPS datiem piefiksē mūsu atrašanos.”
“Tu esi tik salds. Bet tās nodokļu štelles mani neinteresē – tur es tev uzticos, ka par to parūpēsies.”
“Labi. Man tev vēl kas jāizstāsta. Man Latvijā parādījušies nelabvēļi, kas grib no manis izspiest naudu. Tāpēc esmu nolēmis visus savus īpašumus ieguldīt vienā labdarības fondā vai trastā, lai formāli mums nekas liels vairs nepieder.”
“No kā tad mēs dzīvosim?”
“Nē, mīļā, tā nodošana ir tikai formāla. Es joprojām visu turpināšu pārvaldīt, tik no malas izskatīsies, ka man nekas no tā nepieder un tāpēc man to neviens vairs nevarēs atņemt. Ir speciāli biroji, kas to visu formāli pārvalda. Par trastu, piemēram, Kuka salās pie Jaunzēlandes, informāciju iegūt ir praktiski neiespējami. Turienes tiesa neatzīst citu valstu iestāžu pieprasījumus. Ja kāds vēlas informāciju vai vēl vairāk - iegūt šādā trastā ieguldītu mantu, tam jābrauc uz Kuka salām un jātiesājas tur. Tā ir neiespējamā misija.”
“Ok, nodosim visu trastam un tālāk? Tik un tā nesaprotu, kā tiksim pie naudas, kad viss būs nodots kaut kādiem juristiem pārvaldīšanā. Mūsu ikdienas tēriņi nav nekādi mazie.”
“Tālāk vienkārši aizņemsimies bankā, ieķīlājot kaut vai šo villu vai jebko citu. Tādēļ nesen uztaisīju visas mūsu mantas novērtējumu. Labāk maksāt bankai 3%, nekā 20% vai vairāk nodokļos, vai ne?”
“Izklausās labi, bet to naudu vajadzēs atdot.”
“Jā, pēc 20 gadiem. Tad atkal aizņemsimies – īpašumu, ko ieķīlāt, mums pietiek.”
“Bet kas tie par ofšoriem? Nejauši no rīta uzgāju dokumentus tavā skapītī.”
“Kāpēc tev jārakņājas manos dokumentos? Tā vairs nedari, lūdzu.”
“Piedod, bet es iedomājos, ka mums nav noslēpumu vienam no otra.”
“Tā būs labāk. Mums abiem. Tici man. Ir lietas, ko tev labāk nezināt.”