Rīgas Astoņkājis (20) - Zvans no pagātnes
Helēnai vajadzēja svaigu gaisu. Lai arī viņa atradās brīnišķīgā vietā pie okeāna un gaiss bija svaigākais, kāds vien varēja būt, viņai trūka elpas. Fēlikss neuzskatīja par vajadzīgu viņai jebko paskaidrot un izklausījās neierasti ass, kad pieminēja ofšorus. Viņa aizgāja līdz netālu esošās Long Bay Beach Resort viesnīcas restorānam, apsēdās terasē ar skatu uz pludmali un palūdza zaļo tēju. Rīts bija sācies brīnišķīgi, bet nu zem kājām it kā pamati sākuši ļodzīties. Helēna sajuta, ka arī vēderā kas sagriežas, domājot par to, kādi vēl Fēliksam varētu būt ofšori vai citi noslēpumi.
“Vai drīkstu pie tevis apsēsties?”
“Edvīn, ko tu te dari?” iztraucēta no domām pārsteigumā satrūkās Helēna.
“Neko īpašu. Braucu garām, nolēmu tevi apciemot. Pagājis tik daudz laika, kopš mēs ar tevi bijām kopā. Esmu noilgojos pēc tevis.”
“Nē, nopietni. Kā tu mani atradi?”
“Nevajadzēja lietot kredītkarti, kad norēķinājies par taksometru. Tu jau zini, man tur darbā viss par visiem redzams, ja vien kāds ir ieinteresēts paskatīties. Kā tev iet, Helēna?”
“Ko tu gribi? Kāpēc tu esi šeit?”
“Mums ir aizdomas par Fēliksu, ka viņš nespēlē godīgu spēli.”
“Kas tās par aizdomām?”
“Viņš valstij neko nedeklarē un nemaksā, bet mēs zinām par jūsu luksusa dzīvesveidu. Tas Latvijas uzņēmums vien nenodrošina tādus līdzekļus.”
“Viņam viss ir legāli, un tu to ļoti labi zini.”
“Helēna, atver acis. Viņš nav tas jēriņš, par ko uzdodas. Vienkārši pavēro. Vai viņš ar tevi dalās ar informāciju par savu biznesu? Vai zini, kas notiks ar naudu, ja pēkšņi šķirsieties? Vai jums ir kas konkrēts sarunāts par kāzām vai viņš tevi tikai baro ar nekonkrētiem solījumiem? Padomā par to. Un padomā par sevi. Tev vajadzīgs plāns B.”
“Edvīn, tu vienkārši tagad gribi viņam atriebties par to, ka viņš toreiz tev nocēla mani. Es jau domāju, ka esi tam ticis pāri.”
“Es nekad tam netikšu pāri. Taču šoreiz runa nav par to. Mums vajadzīga informācija un dokumenti par viņa biznesu ārpus Latvijas un tu mums vari palīdzēt. Vai esi pārliecināta, ka tiešām esi viņa nākotnes plānos? Kad pārliecināsies, ka neesi, palīdzi mums, lūdzu.”
“Šļūc pa diegu, Edvīn, un nerādies manā tuvumā vairāk. Tavs brauciens uz šejieni bija veltīga laika un nodokļu maksātāju naudas izšķiešana.”
“Atceries, ka statistika nav tavā pusē - piemēram, sievietes pēc šķiršanās Krievijā saņem ap 10% no vīra mantas, bet Emirātos – neko. Parunā ar juristiem, kurā valstī vispār šādu šķiršanos varēsiet kārtot un cik tu no tā visa saņemsi. Piemēram, ja viņš tagad pārdotu savu biznesu, vai viņš dalītos ar savu naudu ar tevi? Varbūt viņš jau gatavo plānu B? Viņš tevi sakošļās un izspļaus, kā košļeni, lai pēc tam tiktu pie jaunas, tici man. Papēti viņa pagātni. No tā, kā viņš veic biznesu izskatās, ka viņš neatstās tev līdzņemšanai neko. Vai viņš nav jau ieminējies, ka viņam nekas formāli nepieder vai drīzumā nepiederēs?”
“Mums ar Fēliksu viss ir labākajā kārtībā, Edvīn. Un, ja vēlreiz parādīsies manā vai Fēliksa tuvumā, viņš par šo sarunu uzzinās visas detaļas un tad gribēšu redzēt, kā tiksi galā ar viņa dusmām.”
“Hmm.. tad jau tomēr uzreiz netaisies viņam teikt, ka satikies ar mani? Tad jau varbūt jums tomēr nav viss kārtībā?”
“Nepiesienies pie vārdiem. Fēlikss, protams, visu no manis uzzinās jebkurā gadījumā.”
“Nu, padomā par to. Kad pārliecināsies par viņa plānu B, atceries par mums - varbūt, ka tomēr būsi ar mieru mums palīdzēt. Paliec sveika!” un Edvīns nozuda tikpat pēkšņi kā parādījās. Tomēr smīns no viņa sejas nepazuda visu laiku, kamēr Helēna ar acīm pavadīja viņa aiziešanu.
Viņa jutās arvien nelāgāk un sāka domāt, ka varbūt tā nebija pārteikšanās. Varbūt tiešām viņai bija radušās aizdomas, ka Fēlikss kaut ko perina viņai aiz muguras. Teikt vai neteikt viņam par tikšanos ar bijušo mīļāko? Kādus pārsteigumus diena vēl varētu atnest ar tik strauju notikumu virpuli jau no paša rīta? Tēja jau bija tikmēr palikusi auksta un negaršīga. Viņa to atstāja neskartu un devās lēnām pa liedagu atpakaļ uz savu villu. Varbūt tomēr ne savu?
Viņa bažījās, ka ienākot atpakaļ villā, Fēlikss viņu izjautās par pārlieku ilgo pastaigu. Tomēr tā vietā bija klusums. Fēlikss sadrūmis sēdēja dzīvojamās istabas atpūtas krēslā un hipnotizēja viņam pretī uz galda nolikto klēpja datoru. “Lūdzu pameklē biļetes - mums jābrauc atpakaļ uz Rīgu, mīļum. Man tūlīt jābūt tiesā. Cīņa ar nodokļu administrāciju ir sākusies.”