Rīgas Astoņkājis (24) - Sirēnas
“Būs saspringta, bet skaista diena,” Arnolds Broks pie sevis nodomāja, no rīta kārtojot kaklasaiti mājās pie spoguļa. “Daudz ko šodien jāpaspēj. Tomēr kafija vispirms.” Tas bija svēts rituāls - no rīta bija vajadzīga krūzīte stipras, rūgtas kafijas. Arnoldam negaršo tās skābenās, kaut arī runā, ka rūgtās ir vienkārši pārgrauzdētas. Lai kā arī būtu, tieši vajadzīgās garšas kafiju no Kolumbijas veda un tepat arī grauzdēja kaimiņš. Tāpēc Arnolds kafiju vienmēr iegādājās tikai pie kaimiņa.
Rīta rituāla neatņemama sastāvdaļa bija arī svaigāko e-pastu šķirstīšana, jo dienas skrējienā tam parasti atlika maz laika. Šorīt Arnolda uzmanību piesaistīja tikai viens no visiem e-pastiem, ar virsrakstu, kura dēļ kafijas garša un aromāts uzreiz palika otrā plānā: Equal Trust. Arnolds nekavējoties nospieda uz attiecīgās rindiņas, lai piekļūtu visam tekstam.
“God. Broka kungs,
Daudzus gadus Panama lepojusies ar savu uzņēmumu un banku noslēpumu sistēmu. Kā zināms, ofšoru pasaule atšķiras no pārējās ar nerezidentu līdzekļu piesaisti komplektā ar beznodokļu režīmu tiem. Diemžēl Panama ir noslēgusi starptautisku vienošanos, kas paredz reģistrēt uzņēmumu patiesā labuma guvējus. Tādēļ lūdzam Jūs kā Equal Trust dibinātāju šādu informāciju mums iesniegt tuvāko divu mēnešu laikā. Diemžēl pēc minētā termiņa likums vairs neatļaus Panamā darboties uzņēmumiem bez šādas reģistrācijas. Ceram uz sapratni un Jūsu atsaucību.
Ar cieņu,
Jūsu Corporate Trust Services komanda”
Diez vai tas bija spams - kā viņi varēja zināt uzņēmuma nosaukumu - tā nav publiska informācija. Turklāt, e-pasts neprasīja veikt kādu pārskaitījumu. Protams, būs jāsazinās un visu jāpārbauda. Taču visticamāk būs nepieciešams rīkoties. Taču tagad galvenā dilemma būs - norādīt kādus patiesā labuma guvējus vai vērt jaunu ofšoru citur? Ja norādīt, tad kuru tieši? Parasti par šādas nepatiesas informācijas norādīšanu iespējama kriminālatbildība. Taču, kā ir Panamā un kā viņi konstatēs nepatiesu informāciju? Varbūt tā ir tikai acu aizmālēšana, lai neiekļūtu OECD melnajā sarakstā? Un kā vēl Panamas ierēdņi tiks klāt atbildīgajiem, pat ja konstatēs pārkāpumu? Jautājumu bija vairāk kā atbilžu. Nekavējoties būs jāaprunājas ar bosu un jāsazinās ar Panamas juristiem.
Tomēr papildus pāris liekām sviedru lāsēm Arnolda sejā īpašu satraukumu nevarēja manīt. Droši vien tāpēc, ka jau atkal likumi gausi vilkās pakaļ realitātei un biznesam. Arnolds par svaigo e-pastu vien pasmīkņāja, jo zināja, ka ofšori ir vakardiena. Šodiena ir kripto valūta. Vairs nebija nepieciešams atmazgāt nelegāli iegūtos līdzekļus. Tos pat nevajadzēja kā īpaši slēpt, jo tagad naudas vietā viens otram varēja nodot vien kodiņu, ar kuru piekļūt kripto valūtai. Pēc tam jebkurš to varēja jebkurā valstī samainīt uz jebko citu, arī uz naudu. Taču pat tā ne vienmēr bija nepieciešama, jo nekustamo īpašumu nu jau samērā brīvi varēja iegādāties ar kripto valūtu. Sliktākā gadījumā, ja nu kādreiz nodokļu administrācija paprasītu, par kādu naudu iegādāts īpašums Spānijā, nāktos samaksāt nodokli. Kaut ko vairāk diez vai kāds jebkad prasīs. Vismaz šobrīd neprasa. Vēlāk kripto maiņas punkti Eiropā ziņos attiecīgajiem ieņēmumu dienestiem par šādiem darījumiem, bet tas būs vēlāk. “Tad arī domāsim, kā to apiet. Nāks laiks, nāks padoms,” Arnolds bieži mēdza teikt, neslēpjot savu Stoicisko pieeju lietām.
Mežaparks ar savu plašo privātmāju rajonu parasti ir viens no klusākajiem Rīgā. Tikai ne šodien. Pie sava nama Mierupes ielā 7 Arnolds tikko saklausīja sirēnas, kas kļuva arvien skaļākas. “Gan jau kaut kur deg,” nodomāja Arnolds, jo daudzas ēkas šajā apkaimē bija būvētas no koka. Viņš drošības pēc paskatījās pa logu, jo sirēnas likās jau pavisam tuvu. Tomēr tie nebija ugunsdzēsēji. Pie viņa mājas bija piebraukušas trīs policijas automašīnas ar ieslēgtām mirgojošām bākugunīm.
“Broka kungs, iznāciet no mājas un nāciet pa dārza vārtiņiem ārā. Rokas turiet paceltas,” atskanēja policista balss ruporā.
Arnoldam pēkšņi metās zils gar acīm un iesāpējās pakrūtē. Tomēr daudz nedomājot viņš atvēra mājas ārdurvis. “Hūte!” Bez tās viņš nekur negāja. “Jāpaņem līdz arī pasi. Ok, tagad varu iet.” Lēnām un prātīgi viņš izgāja pa durvīm un ar paceltām rokām soļoja uz dārza vārtiņu pusi.
Arnolds aiz pārbīļa trīcēja, tomēr spēja uzbļaut policistiem, kas joprojām sēdēja savās automašīnās un vēroja notiekošo: “Es nevaru atvērt. Vārtiņu atslēga ieķīlējusies.” Arnoldam rokas neklausīja arvien vairāk. Iespējams, tāpēc viņam likās, ka vārtiņu atslēgas mehānisms ar viņu nu nemaz vairs nedraudzējas.
“Tad kāpiet lēnām pāri vārtiņiem,” atskanēja balss no policijas auto.
Arnolds lēnām cēla kāju pāri metru augsto vārtiņu augšmalai. Tajā brīdī viņam krūtīs kas strauji iesāpējās tik ļoti, ka likās – kāds ar nazi būtu iedūris un viņš turpat vārtiņu priekšā saļima.