Rīgas astoņkājis (26) - Rēķins
“Halo, sveiks, Luij! Saņēmu tavus dokumentus un maksājuma instrukcijas par atbalstu tām labdarības organizācijām Jemenā. Tur visu esmu izdarījis un nauda arī no tava fonda Emirātos pārskaitīta.”
“Lieliski, Fēlikss! Ja tas kā var palīdzēt, vari arī nodot Helēnai dokumentus, kas to visu apliecina. Pie viņas pašas jābūt arī sarakstei ar mūsu fondu par šī atbalsta organizēšanu. Viņai tad būs, ko parādīt potenciālajiem darba devējiem Ņujorkā.”
“Jau nodevu visu par šo atbalstu viņai. Helēna teica, ka darba devējam Ņujorkā uzreiz mainījās sarunas tonis un viņi uzaicināja uz vēl vienu interviju. Viņai, izrādās, jau gandrīz tur esot garantēta vieta - vēl esot tik jānokārto dažas formalitātes. Izlidosim uz Ņujorku jau pēc pāris dienām. Tas, ka viņi apmaksā ceļu arī man kā pavadošai personai liecina par viņu nopietniem nolūkiem attiecībā uz Helēnu. Ja mēs abi dzīvosim okeāna otrā pusē, viss šis murgs Latvijā paliks aiz muguras un varēsim sākt jaunu dzīvi. Viss lielā mērā pateicoties tev, Luij!”
“Tas tak sīkums. Tu esi vēl birojā?”
“Jā, kāpēc jautā?”
“Nu, daudzi nav tādi darbaholiķi kā tu un tik vēlu vakarā vairs nestrādā. Vispār, es tev zvanu, jo esmu par visu šo mafijas situāciju nopietni satraucies. Domāju, ka agri vai vēlu tie džeki sāks skatīties arī uz tiem, kas tev palīdz. Tāpēc tomēr gribu visus savus līdzekļus no Latvijas aizvākt un pats arī tīšu makšķeres.”
“Luij, ir jau piektdienas vakars. Vai šis var gaidīt nākamo nedēļu?”
“Būtu labi tomēr vēl šovakar paspēt, bet nu labi - ja nākamnedēļ, tad nākamnedēļ. Teikšu godīgi - nekad neesmu saskāries ar šādām mafiozām struktūrām un man no tādām ir paniskas bailes. Vispār, es jau pats tur visu arī varu izdarīt. Mans bizness ir speciāli veidots tāds, ka man nav problēmu jebkurā brīdī pacelt cepuri un à bientôt.”
“Paldies, redzi, ka vairs neesmu tāds darbaholiķis, kā tu par mani domā, Luij.”
“Starp citu, mums vēl šovakar kopā ar Helēnu sarunāts Zoom zvans ar to UNESCO labdarības fondu Ņujorkā. Viņi vēlas, lai izstāstām sīkāk par Helēnas iesaisti tajā labdarības projektā. Jau sarunāju, ka viņa šovakar ienāks pie manis birojā un pēc tam tiekamies visi pie tevis mājās, lai sarunātu visu par pārcelšanos prom no Latvijas. Jūs abi - droši vien drīzumā uz Ņujorku, bet es - droši vien atpakaļ uz Panamu. Mana ievāktā informācija liecina, ka man vajadzētu doties prom pēc iespējas drīz. Iesaku jums abiem arī īpaši nekavēties.”
“Luij, visu mūžu būšu tev pateicību parādā par palīdzību mums ar Helēnu.”
“Viss ok, draugs. Drīz tiekamies.”
Fēlikss nolika uz galda telefonu, paņēma rokās jau piektdienas vakaram sagatavoto iemīļoto īru viskiju ar ledu un atlaidās ērtāk sava biroja ādas krēslā, priecīgs, ka šī trakā nedēļa nu būs beigusies. Tomēr pirksti vēl pēdējo reizi pirms iziešanas no biroja uzklikšķināja uz ienākošo e-pastu saraksta. Fēliksa seja pēkšņi sastinga, viņš nolika glāzi uz galda un pieliecās tuvāk datoram. Pirksti uzreiz automātiski uzklikšķināja uz ienākošo e-pastu rindiņas, kurā uzreiz bija redzams labi pazīstamais sūtītājs: Help911.
Fiša rēķins uz Jacob Trade bija sagaidāms, jo nu jau bija pagājis mēnesis kopš Fiša pirmās vizītes un neviens rēķins maksājumam uz Jacob Trade vēl nav bijis. Par Fēliksa veiktajiem saviem vai klientu vārdā veiktajiem maksājumiem parasti neviens jautājumus neuzdeva. Jau sen ne viņš pats, ne viņa darījumu partneri neizmantoja bankas Latvijā, kas par jebkuru lielāku nieku raustījās kā lapas kokā un uzdeva gandrīz tikpat daudz jautājumus, cik ciparu ir pārskaitāmajā summā. Lai no tā visa izvairītos, mūsdienās bija viegli pieejamas gan elastīgas maksājumu iestādes, gan kripto valūta, kas nodrošināja nekavējošu maksājumu izpildi. Īpaši nedomājot, Fēlikss uzklikšķināja uz svaigā e-pasta.
“No: Help911
Kam: Fēlikss Blūms
Par: Rēķins
Labdien, Fēlikss!
Pielikumā - ikmēneša rēķins maksājumam uz Jacob Trade. Summa - miljons, sastāv no divām daļām. Vari pusi izmantot no konta, kur ienāca nauda tavā uzņēmumā no cita mūsu ofšora. Summa, kuru tev pašam jāpieliek no sava uzņēmuma, šoreiz ir liela - otra puse. Tas ir sods par ar mani nesaskaņotu palīgu piesaistīšanu. Ceru, ka tas liks tev pārskatīt savu līdzšinējo stratēģiju un nepretoties sistēmai. Maksājumu uz Jacob Trade jāveic tai pašā dienā, kad esi apskatījis šo e-pastu.
Ar cieņu,
AF”
Fēlikss negribīgi sāka skatīt cauri dokumentus, ko iesūtīja Fišs. Nekā neparasta, izņemot summu, kur bija jāpiepūlas, lai nekļūdītos ar nullīšu skaitu aiz vieninieka. “Miljons,” Fēlikss pie sevis novilka un juta, ka viņa seja aiz dusmām paliek sarkana. “Tur nebūs nekas lielāks par piecciparu skaitli, tā kā nesatraucies - viss tev ir paceļams,” Fēlikss skaidri atcerējās pirmajā sarunā Fiša teikto. “Kā tad tā?” viņš juta, ka rokas atkal jau sāk trīcēt un galvā viss sāka tīties miglā.
“Un kādēļ no ofšora ienākušo naudu jāskaita uz Jacob Trade - citu ofšoru? Sarunā Fišs minēja, ka ar viņa ieskaitīto naudu jāmaksā par Latvijas vietējiem fiktīviem pakalpojumiem. Tādā veidā rastos PVN, ko tas vietējo fiktīvo pakalpojumu pārdevējs var ielikt kabatā un pazust. Laikam kas mainījies un saistībā ar Jacob Trade naudas plūsmu vai arī vienkārši viņi grib iekasēt no manis tās sankcijas. Taču par tām mani nemaz pat nebrīdināja, ka tādas var būt. Kaut kāds murgs,” Fēlikss pie sevis prātoja un jutās tai pat laikā gan izmisis, gan nokaitināts.
Tomēr šis nebija labs brīdis lekties pret Fišu. “Veikšu šo maksājumu, notīšos uz Ņujorku un nolīgšu atbilstošu apsardzi,” viņš pie sevis nosolījās un ievadīja visus rēķinā norādītos maksājuma rekvizītus maksājumam no sava uzņēmuma uz Jacob Trade un nospieda “sūtīt”. Uzreiz pēc tam viņš paņēma telefonu un uzrakstīja Fišam īsziņu: “Tavs miljons uz Jacob Trade nosūtīts”. Fēlikss tajā brīdī nenojauta, kādu kļūdu viņš ir pieļāvis.