Rīgas astoņkājis (27) - Marinētie sēklinieki
Fēlikss atlaidās sava biroja mīkstajā krēslā un joprojām bija neizpratnē, kas Fišam lika pārdomāt un rēķinu sūtīt par tik lielu summu. Darījuma noteikumus Fēlikss taču pildīja. Neskatoties uz to, noskaņojums Helēnas karjeras veiksmīgās attīstības dēļ bija lielisks un saskare ar vietējo mafiju tādēļ drīz varētu beigties.
“Reno, kā iet? Gaidu tevi pie sevis birojā uz glāzīti ar burbuļiem. Ir labs iemesls. Izstāstīšu arī par Fiša svaigāko neģēlību.” pacilātu noskaņojumu telefonā nekad nevar redzēt, bet to vienmēr var dzirdēt.
“Iet man ne pārāk, Fēlikss, ne pārāk. Tieši par Fišu gribēju ar tevi aprunāties.”
“Kas noticis?”
“Es jau nāku pa tava biroja durvīm. Vēl mirkli un esmu klāt.”
“Šoreiz bez brīdinājuma, ka būsi, Reno. Kaut kas noticis?” Fēlikss nolika uz galda telefonu un pienāca pie durvīm, lai paspiestu draugam roku, kas tiko pārkāpa pār biroja slieksni.
“Jā, es te uzgāju ko nesaprotamu un samulsu. Atceries to Barona slepkavu, ko atrada nogalinātu netālu no paša Barona? Mēs ar tevi domājām, ka Barona slepkavas novākšana ir Fiša darbs. Tomēr tagad mani par to sāk mākt šaubas.”
“Kāpēc?”
“Medijos parādījies nogalinātā vārds. Turpat arī ziņo, ka viņš bija Fiša labā roka finanšu jautājumos, ar kuru viņi kopā auguši kopš bērnības. Viņš speciālistu aprindās ir arī labi zināms kā labs nodokļu struktūru lietpratējs. Neizklausās, ka viņš būtu vienkārši pasūtījuma izpildītājs. Fišam tāds cilvēks noteikti bija vajadzīgs.”
“Hmm.. Taču, ja tas nav Fiša roku darbs, tad kurš un kāpēc?”
“Runājot par Fišu - re, kur viņš arī nāk! Jums ar viņu bija kas sarunāts?”
“Nu nē! Reno, paslēpies aiz durvīm, kā iepriekšējo reizi. Un paņem šo ieroci, ja nu gadījumā notiek kas neparedzēts.”
“Nu nē, nekad pat neesmu šaujamo turējis rokā. Nemācēšu ar to apieties. Paturi to pats savai drošībai.”
“Veikli, Reno, viņi jau ir klāt!”
Kamēr Reno paslēpās aiz blakus durvīm, Fēlikss ielika pistoli galda atvilktnē un atstāja to puspievērtu. Tajā brīdī Fēliksa kabineta durvis atsprāga un tajās parādījās Fišs ar nemainīgi pavadošo svītu.
“Kādas spēlītes tu ar mani spēlē, Blūm?” šoreiz sarkans no dusmām jau bija Fišs. Viņš no kabatas izņēma nelielu aizvākotu burciņu ar kaut ko nesaprotamu tajā.
“Kas tas?”
“Marinēti sēklinieki kādam idiotam, kas uzdrošinājās nozagt manu naudu.”
“Kāds tam sakars ar mani? Es domāju, ka tu būsi priecīgs, ka uzreiz varēju tev pārskaitīt tik lielu summu. Miljons tomēr ne kuram katram kontā mētājas, lai to varētu aizskaitīt tai pašā dienā, kad saņemts rēķins.”
“Kāds miljons? Kāds rēķins? Par ko tu runā, Blūm? No mana konta pazuduši 500 tūkstoši un es zinu, ka tos paņēmi tu.”
Fēlikss neizpratnē atvēra datora ekrānā Fiša epastu un uzklikšķināja uz tā pielikumā esošo rēķinu. “Skaties: naudas saņēmējs - Jacob Trade uzņēmums Pan..”
“Parādi.. Tu, aunapiere, tas konta numurs nav manējais. Varēji taču pārbaudīt - mūsu pirmajā tikšanās reizē iedevu tev Jacob Trade konta numuru. Tas bija arī pirmajā rēķinā, ko maksāji un vispār nav pat nedēļa pagājusi, kopš tu pirmo rēķinu samaksāji. Turklāt, mēs nemaz tādu Maldīvu banku neizmantojam. Un tā nauda bija ieskaitīta, lai tu to izmantotu tikai vietējiem darījumiem Latvijā, lai izkrāptu no valsts PVN, nevis maksāšanai uz ofšoru. Un šis Jacob Trade nav Panamā, bet gan Britu Virdžīnu Salās. Vienīgais, kas sakrīt, ir nosaukums. Idiots tu esi, Blūm. Varēji tak ieslēgt kaut nedaudz savas smadzenes.”
Fēliksam dūša saskrēja papēžos un laikam pirmo reizi dzīvē viņš nevarēja izdvest ne vārda. “Panama, BVI, Maldīvas, regulāra informācijas plūsma par to, kas noticis ar Fišu.” Vienīgais, kas Fēliksam nāca prātā pie šāda vārdu salikuma, bija Luijs. “Piedod, man jāpiezvana,” nomurmināja Fēlikss un uzspieda Luija numuru. Taču viss, ko Fēlikss dzirdēja telefonā tajā brīdī bija: “Telefona aparāts, uz kuru jūs zvanāt vai nu ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.” Neticībā Fēlikss uzgriez šo pašu numuru vēlreiz, taču atbilde bija tieši tā pati.
“Helēna.. Kopā ar Luiju taču bija arī Helēna!” Fēlikss iedomājās un drudžaini zvanīja dārgākajam cilvēkam, kas vien viņa dzīvē bija. Taču arī Helēnas numuram atbilde bija tā pati: “Telefona aparāts, uz kuru jūs zvanāt vai nu ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.” Fēliksam telefons izšļuka no rokām un viņš ar trulu sejas izteiksmi skatījās uz Fišu.
“Tātad tā, Blūm. Es nezinu, kas tev tur notiek un vai tu man tagad spēlē kaut kādu teātri. Neesmu mistisku trilleru cienītājs. Taču galvenais - man nepatīk, ka man nozagta liela nauda.” To teicis Fišs pagriezās pret vienu no saviem rokaspuišiem: “Uzliec Blūmam to elektronisko potītes aproci, lai mēs zinām turpmāk, kur jebkurā brīdī viņš ir. Bankas tagad atvērsies pirmdien. Es tev, Blūm, dodu divas dienas laika, lai tu ieskaitītu manu pusmiljonu MANĀ Jacob Trade kontā. Un ar procentiem. Un jā, nebrauc tālu prom - mēs tevi tik un tā atradīsim. Ja sāksi darīt kādus brīnumus vai mēs paliksim ilgāk par divām dienām bez savas naudas, neredzēt tev vairs savu Helēnu un tā būs tava mazākā problēma. Pat marinēti tavējie sēklinieki tev liksies kā labs scenārijs. Patiesībā tad tu vispār nonāksi ļoti šaurā dzīvoklītī, no kura neviens nekad nenāk ārā.”