Rīgas astoņkājis (29) - Kāpnes uz debesīm
Ar šo nodaļu noslēdzas stāsta 1.daļa. Pārējo varēsiet izlasīt, kad stāsts būs nonācis grāmatnīcās.
Piektdienas vakars Rīgas lidostā bija, kā jau allaž, rosības pilns. Ļaudis tad vairumā gadījumu pēc spraigas darba nedēļas devās vai nu pavadīt nedēļas nogali Eiropā vai pēc iespējas ātri centās uzsākt nākamās nedēļas atvaļinājumu vai komandējumu.
“Londona ir laba vieta savienojumiem uz visu pasauli. Labi, ka paņēmi biļetes biznesa klasē,” Reno pirms gaidāmā ceļojuma izklausījās patīkami satraukts, kaut arī diez vai ceļošana te būtu atbilstošākais vārds.
“Kā tu domā, Reno, vai ir kāds veids, lai pateiktu vai tas Faradeja pārsegs strādā?”
“Gan jau, ka to mēs tūlīt uzzināsim, kad iziesim cauri drošības kontrolei. Es vairāk uztraucos par ko citu - vai to pārsegu nevajadzēja jau uzlikt uzreiz, pirms iesēšanās taksometrā?”
“Gan jau, ka viņiem ir arī kas cits, ko darīt, kā tikai sēdēt pie datora un novērot manu atrašanās vietu.”
“Nu, ja man kāds nozagtu miljonu..”
Abi raitā solī piegāja pie Air Baltic biznesa klases galdiņa un uzrādīja pases. Neierasti, bet Reno manīja, ka Fēliksam drebēja rokas, kad viņš pasniedza savu pasi.
“Viss būs ok, Fēlikss!” Reno pasmaidīja, lai kaut mazliet nomierinātu draugu. Taču, kad īsā reģistrācijas procedūra bija beigusies un pases bija saņemtas atpakaļ, viņi turpat sev blakus saklausīja nu jau pazīstamo, nedaudz čerkstošo balsi.
“Blūma kungs, uz kurieni tad tu? Priecājos beidzot satikt arī tavu pakalpiņu. Reno Grants, ja nemaldos?”
Fēlikss un Reno strauji pagriezās un abi nobālēja.
“Fiš! Kā?”
“Kā es jūs atradu? Signāls pazuda, Fēlikss, bet man pietika ar to, ka uz īsu mirkli redzēju virzienu, kurā kusties, lai saprastu, kur tevi meklēt. Tagad nāciet abi uz manu auto un bez jokiem - mani puiši sargā abās pusēs, lai jūs neiedomātos kaut kur bēgt. Es taču piekodināju, Blūm, ka bez jociņiem un nebraukt nekur projām. Normālā valodā teikto laikam tu nesaproti. Skaidrosim savādāk.”
“Mums bija jāaizbrauc, lai sameklētu un atgūtu to tavu naudu, Fiš. No mums pašiem to izkrāpa.”
“Blūm, viss ko zinu ir, ka es tev uzticēju savu naudu un teicu, kā to jāizlieto. Tu kopā ar savu rokaspuisi to no manis nozagi un tagad centies notīties. Kāpiet mašīnā!”
Tikmēr jau no abām pusēm bija pienākuši Fiša gorillas un Fēlikss ar Reno saprata, ka nekāda pretošanās te nav iespējama un abi pamazām sāka iet ārā no lidostas. Jau pie pašas izejas no lidostas pēkšņi Fēlikss strauji sagriezās, ar abām rokām no visa spēka pagrūda Fiša apsargu tā, ka tas pazaudēja līdzsvaru un nokrita. Fēlikss, cik vien jaudāja, sāka skriet uz drošības kontroles pusi. Cilvēku pūlis pašķīrās, kad dzirdēja Fēliksa izmisīgo “Malā! Malā!” Fišs kopā ar visiem trim apsargiem aizmirsa par Reno un visi metās Fēliksam pakaļ. Reno arī instinkta vadīts pieklibodams metās uz to pašu pusi, kaut arī veselajam saprātam vajadzēja likt viņam bēgt pretējā virzienā. Tomēr Reno dēļ savas invaliditātes skriešanas ātrumā varēja sacensties vien ar maziem bērniem, tāpēc viņš ātri vien palika visiem bēdzējiem un ķērējiem nopakaļ.
Reno nepaspēja noskriet ne dažus soļus, kad viņš izdzirdēja šāvienu un pūļa kliedzienus. Kad Reno sasniedza savu draugu, viņa asinis dzīslās sastinga. Fēlikss gulēja zemē uz vēdera ar priekšā izstieptām rokām un viņam apkārt pletās asiņu peļķe. Reno pieskrēja klāt, pieliecās pie Fēliksa un parāva viņu aiz pleca: “Fēlikss! Fēlikss!” Taču atbildes nebija. Arī pulsa vairs nebija. Reno paķēra no Fēliksa kabatas rēgojošos telefonu un pamazām atkāpās. Pēc mirkļa bija klāt mediķi, taču to Reno vairs neredzēja, jo bija jau izgājis caur biznesa klases drošības kontrolei un autopilotā steidzās uz lidmašīnu.