Rīgas astoņkājis (39) - Smurfi

“Kā tu mani atradi?” Reno izspļāva pirmo, kas ienāca prātā.

“Astoņkājim ir gari taustekļi. It sevišķi, ja esi iedevis telefonu mūsu specam. Iesim pastaigāties. Tevi kāds jau gaida.”

Reno nebija īpašas izvēles. Ko viņš, būdams invalīds, varēja darīt pret tādu fizisku pārspēku? Izskatījās tā, ka miesassargam pat mazliet bija žēl kroplā juristiņa. Pie pašas ieejas stacijā viņi abi iekāpa Mercedess mikroautobusā ar tonētiem stikliem. Busiņa šoferim, protams, bija nospļauties uz aizlieguma zīmēm, tāpat kā uz aizmugurē stāvošajām mašīnām, kas pa atvērtajiem logiem frančiem piederīgā stilā žestikulēja, lai busiņa šoferis taču beidzot saprot, precīzi cik mājas tālāk viņam jādodas par to, ka viņš izvēlējies te apstāties un patraucēt pārējiem satiksmi.

“Nu, sveiks, Reno! Piesprādzējies, nedaudz pabraukāsimies.”