Rīgas astoņkājis (43) - Monmartra
No rīta Reno pamodās agrāk nekā parasti. Nebija ne paģiru, ne noguruma. Tikai sajūta, ka kaut kas ir mainījies. Vai nu viņā pašā vai arī tā bija priekšnojauta, ka Helēnas plāni vakar nebija nemaz tik nevainīgi.
Parīzes metro smaržoja pēc metāla un sviedriem. Bija darba diena un cilvēki bija pieraduši, ka rīta stundās bija jāpacieš, ka visi stāvēja pārāk tuvu viens otram. Taču Reno pat patika būt ikdienas cilvēku burzmā, kur viņš jutās dzīvs un darbīgs.
Ritz viesnīca vairāk bija kā Fēliksa dāsni apmaksāts izņēmums, nevis Reno ikdiena. ‘Te būs kredītkarte visiem taviem ikdienas tēriņiem saistībā ar manu lietu. Gribu, lai tev lietas laikā nekas netrūktu un viss būtu pieejams augstākajā komforta līmenī,’ Fēlikss vairākkārt mēdza Reno atgādināt.
Monmartra jau no paša rīta bija tūristu pilna, tomēr āra kafejnīcās vietas vēl varēja atrast. Kad Reno apsēdās pie galdiņa, Helēnas vēl nekur nebija. Kāds nolika roku viņam uz pleca un Reno uz mirkli sastinga. Ne tāpēc, ka pieskāriens būtu pārāk negaidīts, bet tāpēc, ka tas bija maigs.
“Nu jau izskatās labāk.” Nevarēja saprast vai Helēna to teica par viņu vai laikapstākļiem.
