Runcis zābakos

Vakar aizvedu bērnus uz šo Dailes teātra izrādi (pat skeptiskajam pusaudzim tā tīri labi patika). Un sapratu, ka tā taču ir shēma, ko mums visiem jau no bērna kājas ieliek šūpulī visai tālākai dzīvei.

Shēma

Runcis sākumā iebaro karali ar dāvanām, lai viņam zūd modrība. Tad - veiksmīgais triks ar runča saimnieka drēbju nozūmēšanu, kamēr viņš peldās, zemnieku pierunāšanu melot par zemes piederību, kad brauc garām karalis, utt. Viss, lai tiktu pie karaļa mantas un princeses par sievu.

Tā nu mēs turpinām shēmot

Tā joprojām daži nav pārauguši bērnības pasakas. Pat 21.gs. būvniecības industrijas pārstāvji nemaz īpaši neslēpj, ka viņi, iespējams, nopērk preces no uzņēmumiem ‘ar uzcenojumu’. Šī uzcenojuma daļa pēc tam atnāk atpakaļ skaidrā naudā, nomaksājot mahinatoram savu porciju. Mahinators naudu aizskaita uz Austrumeiropas uzņēmumiem. Atpakaļ atnāk skaidrucis aploksnēm. Visa industrija tā darot, ziniet. Tas esot vienīgais veids, kā izdzīvot. Brr..

Kešinieka ceļš

Protams, tādus labāk redzu ejam, nevis nākam. Tad kāds cits pastāsta par konkrētiem Zviedrijas bankas bankomātiem, kur noteiktās nedēļas dienās tiek iemaksātas palielas summas. Kādēļ par to bankām neuzliek stingrākas ziņošanas prasības? Vēlētāji, ziniet. Tātad, to ir TIK daudz!? Vai tiešām jānomainās paaudzēm, lai tā vecā padomju laika domāšana aizietu nebūtībā?

Sistēma nepalīdz

Vakar arī biju pie friziera un.. samaksāju skaidrucī, bez čeka. Zinu, ka sieva arī maksā skaidrucī par manikīru. Daudzi saņem uz Revolut vai ‘parasto’ banku kontu, kamēr tās summas ir mazas. Jā, arī Revolut u.c. ziņos VID, bet tikai par konta atlikumiem un apgrozījumu, ja konta apgrozījums ir virs EUR 15k.

Cerību stariņš nr.1

Tāpēc vienā no Saeimas frakcijām nesen piedalījos sanāksmē, kur šīs situācijas vismaz daļējai risināšanai lēma virzīt uz priekšu izmaiņas saimnieciskās darbības ieņēmumu konta sistēmā (kur automātiski noņem 25% nodokli). Kā zināms, šobrīd sistēma nestrādā - pietiekušies maz cilvēku un tādēļ to apkalpo tik viena banka. Šobrīd plānotas divas pārmaiņas: būtiski samazināta likme (pagaidām ir doma par 10%) un automātiska reģistrācija sistēmai ar bankas konta atvēršanas brīdi.

Cerību stariņš nr.2

Man vienmēr ir prieks atrasties startapu vidē. Tur ir jaunieši (un tādi, kas jūtas sirdī jauni), kam ir pavisam cita domāšana. Tā ir Latvijas nākotne. Ne tikai tehnoloģijas un inovācijas, bet arī vērtības. Tai skaitā nebūt iecietīgam pret vecās domāšanas paliekām. Šodien nāk ārā ‘Nodokļu stāstu’ dokumentālās filmas 4.sērija. Zemāk varat to noskatīties pat pirms hokeja laika, kad to translēs TV4. Tur gan Jānis Domburs, gan Jānis Palkavnieks labi komentē, kas būtu darāms ar visu iepriekš minēto problemātiku. Es pats arī vakar nolēmu, ka pie šī friziera eju pēdējo reizi - gan jau apkārtnē ir kāds, kuram iespējams samaksāt ar karti, kas palielina iespēju, ka tas kļūs redzams VID.

Vai filozofi izglābs pasauli?

Ne dienu bez filozofijas

Vakaros esmu uzsēdies uz stoicismu, bet šobrīd - tieši uz Senekas pirms 2000 gadiem rakstītajām vēstulēm Lucīlijam. Par to būs atsevišķs blogs. Taču tur gandrīz katras vēstules beigās Seneka citē citu filozofu - Epikūru. Tā arī es pēc vakardienas Blaise Pascal bloga gribētu paturpināt tradīciju runāt par filozofu ietekmi uz mūsu dzīvi. Starp citu, Platons (Valsts) apgalvoja, ka valsts tikai tad zels un plauks, kad to pārvaldīs tieši filozofi, nevis bagātākie, populārākie vai militāri spēcīgākie:

“Valstis nebeigs ciest, kamēr filozofi nekļūs par valdniekiem vai valdnieki nekļūs par patiesiem filozofiem.”

Peter Singer

Šorīt mašīnā pa ceļam uz biroju dzirdēju labu piemēru, ko aprakstījis mūsdienu filozofs Peter Singer - ja jūs ietu garām strūklakai, kurā slīkst bērns, vai jūs mestos to glābt, neskatoties uz tikko nopirkto glauno apģērbu? Atbilde, protams, ir nešaubīgi - jā. Tad kādēļ mums tik grūti ziedot līdzekļus jauna arvien stilīgāka apģērba vietā, ka mēs zinām, ka tā nauda varētu izglābt kādu dzīvību? Ja runājam par kādu konkrētu dzīvību, lēmumu ir vienmēr vieglāk pieņemt, nevis par daudzām abstraktām dzīvībām.

Vai ko līdzīgu nevarētu attiecināt arī uz nodokļu maksāšanu?

Te, protams, nav jāiet galējībās par nekur īsti nestrādājošo bagātības nodokli, bet vismaz panākt, lai ir arvien mazāka pelēkā ekonomika. Varbūt, kamēr ar to uzticēšanos valsts pārvaldei tā ir kā ir, mums jāveido iespējas pēc senās Grieķijas liturģijas parauga - daļu no nodokļiem novirzīt tieši iezīmētiem mērķiem? Te nav runa, starp citu, pataisīties baltākiem par baltu, bet par veselo saprātu. Šai ziņā vienā no iepriekšējiem blogiem ES tiesas ģenerāladvokāte Kokott labi pateica:

“Katram ir tiesības izvēlēties tādu darījumu un korporatīvo struktūru, kas rada pēc iespējas mazāku nodokļu slogu.”

Vai tāds mirklis vispār jebkad iespējams, kad cilvēkam ir pietiekoši?

Iespējams, tur meklējama atbilde par būvnieku un frizieru vai manikīru rīcību - abstrakts labums pretstatā tūlītējam savam ego. Kad ego ir pietiekoši? Aizejam uz vakardienas blogu par Pascal - ego nebaidās vai nu no atklāšanas varbūtības vai nu no paredzamā soda, vai abiem.

Paredzamais ieguvums no nodokļu nemaksāšanas > paredzamais sods × atklāšanas varbūtība.

Gan burkāns, gan pātaga

Tātad, steidzami jāsalabo sistēmu pavisam mazajiem, kombinācijā ar VID PR kampaņu par reāliem notiesājošiem spriedumiem krimināllietās - soda neizbēgamību tādiem, kā minētajam būvniekam un tamlīdzīgiem Runčiem zābakos. Šur tur jau parādās pa kādai skaļākai nodokļu lietai gan pret valdi, gan grāmatvežiem, it sevišķi ēdināšanas nozarē.

Negodīga konkurence - galvenā problēma

Te, protams, ir liels jautājums par to - vai valsts vairāk iegūst, ja biznesu, kas ir krāpies, palaiž pa skuju taku vai ļauj tam restartēties un dzīvot pa jaunam. Arī dokumentālajā filmā Palkavnieks labi pasaka par piedošanu un tiesībām uz otro iespēju. Kam tad nav melns aiz naga? Tomēr arī tas nav viennozīmīgi - kas, ja biznesa krāpšanās dēļ blakus esošajam konkurentam nācās aizvērt bodīti? Ieteiktu vispār paskatīties te visu (plašāk, nekā dokumentālajā filmā), ko šai sakarā Jānis Palkavnieks saka - gan vienkārši, gan interesanti, gan vērtīgi. Viņa teiktais liek aizdomāties.

Kā tad ar Runci?

Varbūt slavenajai Pjero pasakai tomēr bija nepieciešams savādāks nobeigums, kur shēma neiziet cauri, bet Runča saimnieks tiek pie princeses, jo saprata savu kļūdu un izdomāja, kā laboties, lai princesei patiktu tāds, kads viņš ir? Starp citu, Dailē jau jaunie aktieri mazliet eksperimentēja ar alternatīvu pasakas nobeigumu un man tas ļoti patika, īpaši fascinējošā Daniela Muižniece kā Runcis un Lūsēna mūzika. Iesaku. Vēl, starp citu, Daili atbalsta Rietumu banka un ar tās harizmātisko vadītāju Jeļenu Buraju tieši būs nākamā Tax Stories podkāsta saruna. Stay tuned!