Stāsti no rakstnieku retrīta Portugālē
Šim gandrīz nav sakara ar nodokļiem. Tā kā tiem, kam interesē profesionāls nodokļu saturs, šo blogu varat droši ignorēt.
Domājot par to mūsu Nodokļu Stāstu dokumentālo filmu, vakar runāju ar angli, kurš savas bērnības 18 gadus nodzīvoja Zimbabvē. Viņš ir talantīgs rakstnieks, tagad dzīvo Londonā, izpētījis smadzeņu darbību un pēcnāves pieredzes un sarakstīja grāmatu - kā varētu izskatīties cilvēka dzīve pēc 20 gadiem, paralēli viņu elektroniskajiem kloniem, kur iekopēts viss cilvēka smadzeņu saturs. Starp citu, ja pareizi sapratu viņa teikto, tad neironi cilvēka smadzenēs, ja tos izstieptu vienā garā virtenē, aizsniegtos līdz mēnesim un atpakaļ un vairākas reizes apkārt zemeslodei. Tik sarežģīts mehānisms katrā no mums mīt.
Mēs aizrunājāmies par to, kāpēc viņam ar ģimeni bija jāpamet Zimbabve un vispār - kādēļ Āfrikā valstis nevar izrauties no korupcijas purva. Viņam bija jāpamet valsti, jo sākās iekšēji nemieri, kā rezultātā valsts vēl vairāk ieslīga korupcijas un kara valgos, no kuriem nav tikusi ārā joprojām. Manuprāt, ir jārāda cilvēkiem pie mums šos Āfrikas, ASV bezpajumtnieku u.c. polarizācijas piemērus, lai sabiedrība konsolidējas, ka mēs tā negribam. Lai tā būtu, iecietībai pret pelēko ekonomiku un nodokļu nemaksāšanu nav īsti vietas pie mums. Laikam pārāk pareizi un pamācoši skan, bet varbūt kaut kā cilvēcīgi to varam iepīt filmā..
No Wikipedia par Zimbabwe. No 1980. gada līdz 2017. gadam vispirms kā premjerministrs un tad (no 1987. gada) kā prezidents valsti vadīja autoritārais prezidents Roberts Mugabe. Mugabe tika vainots par cilvēktiesību pārkāpumiem Zimbabvē un saimniecības lejupslīdi. No 1983. līdz 1987. gadam tika veikti slaktiņi pret ndebelu civiliedzīvotājiem. Tajos gāja bojā vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju. Līdz 2000. gadam valsts piedzīvoja attīstību un saimniecības izaugsmi, jo tika veikti kapitālieguldījumi izglītībā un veselības aprūpē. 2000. gadā tika veikta zemes reforma, kuŗā baltādainajiem iedzīvotājiem tika atņemta zeme un tā tika izsniegta melnādainajiem. Tas izpostīja lauksaimniecību valstī. Zemnieku saimniecību produkcija samazinājās, jo tiem, kuri ieguva zemi bija mazas zināšanas par to, kā to apsaimniekot. Tabakas eksportēšana, kas ir galvenā valsts lauksaimniecības eksporta prece, saruka. Saskaņā ar valdības teikto, Zimbabves saimniecība ir samazinājusies uz pusi kopš 2000. gada. Mugabes kritiķi apgalvo, ka zeme tika izsniegta viņa politiskajiem sabiedrotajiem, un daudziem saņēmējiem netika piešķirtas vajadzīgās iekārtas vai apmācība produktīvai saimniecībai, kas noveda pie lauksaimniecības efektivitātes sabrukuma. Viņš atkāpās 2017. gada Zimbabves apvērsuma laikā. Ar 16 miljoniem iedzīvotāju tur IKP ir vien ap USD 17 miljardi. Valsts saimniecība 2000. gados piedzīvoja smagu lejupslīdi, īpaši pēc Otrā Kongo kara, kurā piedalījās arī Zimbabve, kas prasīja lielus izdevumus un novājināja valsti. 2015. gadā Zimbabve ierindojās 154. vietā valstu uzskaitījumā pēc tautas attīstības indeksa.
Nekad neaizmirsīšu šo manas meitas fotogrāfiju. Viņai toreiz bija aptuveni četri gadi. Viņa sēdēja viena pie virtuves loga daudzstāvu ēkas augšējā stāvā. No turienes bija labs skats uz ostu un ceļamkrāniem, kur dažkārt varēja redzēt kuģus aizslīdam pa Daugavu no jūras uz ostu vai pretējā virzienā. Varēja arī vienlaikus vērot arī mašīnu straumi, kas plūda pa lejā esošo Tvaika ielu.
Tas man atgādināja, kā kopā ar manu tēti kādreiz, kad es biju meitas vecumā, gājām skatīties vilcienus. Netālu no Torņakalna stacijas bija nogāzīte, uz kuras izklājām sedziņu un vienkārši skaitījām garām ejošo vilcienu vagonus. Ne telefonu, ne televizoru, pat ne sava auto toreiz vēl nebija. Bet bija laimes sajūta, kas nāk man līdzi visu atlikušo dzīvi. Un bija sapņi. Sapņi par kļūšanu par vilciena vadītāju, vai kādu savādāku vadītāju.
Un te bija viņa, sēžot pie Tvaika ielas dzīvokļa loga un sapņojot savus sapņus. Kā varbūt strādās uz kāda kuģa, ar ko apbraukās pasauli. Vai aizbrauks ar auto uz tālām zemēm un paveiks lielas lietas. Tikai viņai blakus sēdēja nevis tētis, bet rotaļu sunītis. Tētis bija pārāk aizņemts, lai pasēdētu blakus, ielietu tēju un pajautātu, par ko viņa sapņo, ko viņa tagad domā. Nedomāju, ka tā bija laimīgā vieta. Drīzāk jau bēdīgā. Viņai pašai, bet arī viņas tētim. Tādēļ, ka tā arī nepajautāja par viņas sapņiem un tā arī palika nezinot. Jo tagad viņas te vairs nav. Uz visiem laikiem.