Vairis Reinholds (1940 - 2025)

Vairis bija viens no četriem, kas dibināja atjaunotajā Latvijā pirmo advokātu biroju "Bļugers un Plaude". Sociķis, dzejnieks, krusttēvs, cilvēcīguma un vieduma etalons, atbalstītājs un iedvesmotājs.

Foto: jā, tas mazais ķipars esmu es ar krustvecākiem kristību dienā.

Advokāta etalons

Vairis Reinholds ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ kļuvu par advokātu. Kad rakstīju sacerējumu, iestājoties LU juristos, par to, kāds ir mans jurista ideāls, man bija pavisam viegli - bija vienkārši jāapraksta, kāds ir Vairis. Tāds, kas aizstāv principus un ideālus. Kas iestājas par taisnību, neskatoties ne uz ko. Kam vienmēr ir kāds jēdzīgs padoms, kad kas svarīgs jāizlemj. Kas redz daudz plašāk par jurisprudenci. Kam svarīgi Platona Valsts, Jungs un Rīgas Laiks.

Sociāldemokrāts

Lai arī kādā karjeras attīstības stadijā biju, sarunājoties ar Vairi, bieži jutos kā kobras nohipnotizēts trusītis - viņam vienmēr bija kas gudrs sakāms, par ko nebiju padomājis. Sociāldemokrātija? Domāju, ka tā arī bija daļa no taisnīguma sajūtas. Tāpēc viņš tik ļoti aizrāvās ar ekonomistu Tomasu Piketī, kad sarunājāmies par manu tēmu - nodokļiem. Lai gan savos uzskatos esmu krietni liberālāks, arvien vairāk sāku viņu saprast. Ryan Holiday savā grāmatā Right Thing. Right Now teica, ka lielākās pārmaiņas sākās tad, kad kāds spēj empātiski mainīt perspektīvu. Kad valdnieki saskārušies ar nabadzīgi dzīvojošiem.

Draugi uz mūžu

Mana saskare ar Vairi sākās vēl tad, kad nebiju piedzimis, jo liktenis saveda viņu vienā Juridiskās fakultātes kursā ar manu tēti, kas izveidoja draudzību uz visu mūžu. Tam ir arī rakstveida liecības - tēva vēstules Vairim 1964.-65.g. no slimnīcas uz padomju armiju. Turpat arī publiskoti daži Vaira dzejoļi. To vispār ir daudz, tāpēc ceru, ka ģimene kādreiz saņemsies tos visus apkopot un izdot viņa dzejoļu grāmatu. Šīs vēstules ir laba iespēja aizvietot vakara seriālu ar lasāmo, ja interesē ne vien jurisprudence, bet arī literatūra, māksla, filozofija, vēsture, padomju laika liecības, pārdzīvojumi un novērojumi par optimisma cīņām pret nolemtības sajūtām. Varētu likties, ka daudz kas no rakstītā ir novecojis, bet tomēr domas lidojums un valoda apbur un daudz no tā nezaudēs aktualitāti nekad.

Palika arī nožēla

Par to, ka ļāvu sevi atrunāt un neierakstīju ar Vairi podkāsta sarunu. Tas arī ir pierādījums viņa pieticībai - ko tad es. “Man nav nekādu domu, kuras es gribētu vēstīt sabiedrībai, jo manu domu nelielās popularitātes laiks ir beidzies pirms 30 gadiem. Doma var rezonēt klausītāja apziņā tikai kopā ar kontekstu, un tad tā jau ir kļuvusi par ideju. Klausītājs alkst pēc jaunām idejām, vecas dogmas viņam paslīd garām neievērotas... Nav taču noliedzams, ka sociāldemokrātija mūsdienās ir nepopulāra. Un Tu taču nevari cerēt mani pārliecināt, ka nekas cits kā tikai sociāldemokrātija ir cilvēces nākotnes virziens. Tā vietā, lai konservatīvai auditorijai stūrgalvīgi censtos iepotēt sociāldemokrātiskus uzskatus, es varētu Tev aizsūtīt kādu savu pirms trīsdesmit gadiem radītu sacerējumu par sociāldemkrātiju. Tad vēl nebija nekādas progresivitātes un no dividendēm 10 % ienākuma nodoklis. Tur minēts arī Astrīdas Lingrēnas 102 % nodoklis un sociāldemokrātu zaudējums vēlēšanās.”

Svarīgākais kritiķis

Rubenis, Sīlis, Cēlājs kā labs vīns

Tajā pat laikā viņš bija mans svarīgākais podkāsta un Astoņkāja kritiķis un slavētājs. “Noklausījos Tavas intervijas ar Ventu Sīli un Juri Rubeni, un nevaru neizteikt Tev savu “Paldies”, gan par respondentu izvēli, gan par intervijās izskanējušām atziņām. Kā Tev izdodas sarunāt sarunu ar pašiem gudrākajiem un veiksmīgākajiem? Tā vien šķiet, ka viņi labprāt ielaižas sarunās ar sev līdzīgajiem... Ļoti laba, arī izglītojoša saruna (par minerālmēslu nekaitīgumu ar Ģirtu Cēlāju). Atbilde par dzīves jēgu - perfekta. Noklausīties veiksmīga cilvēka atklāsmi ir kā laba vīna glāze pēcpusdienā...Patīkami un derīgi. Tas rada optimismu par mūsu tautas nākotni.”

Matīss Kaļāns kā Džordans Pītersons

“Noklausījos Tavu sarunu ar Matīsu Kaļānu. Es to klausījos kā atklāsmi, kā pozitīvo cilvēka (pozitīvā bez pēdiņām) stāstījumu par sevi. Bez sevis cildināšanas, bet ar savu mērķu, uzskatu un veikto darbu vienkāršu izklāstu. Manās acīs apbrīnojams cilvēks. Savā mūžā esmu tādus saticis nedaudzus - Tavu tēvu un Gunāru Aigaru, Tevi un Egīlu Radziņu, ārstu Leopoldu Ozoliņu un viņa meitu ārsti Karlīnu Elksni (manu krustmeitu), Aiju Poču un Remīgiju Poču, un vēl dažus, kuri šobrīd izkrituši no atmiņas. Klausoties Matīsa stāstījumu man veidojās asociācija ar Džordanu Pītersonu. Viss, ko viņš saka ir pareizi. Jā, arī par progresīvo ienākumu nodokli (kā sociāldemokrāts es tam nepiekrītu), jo straujāka sākotnējā ekonomikas attīstība jau ir tur, kur lielāka nevienlīdzība un lielāka darba cilvēku beztiesība (Pinočeta laika Čīles piemērs). Kad es klausījos šo raidījumu, es atcerējos rindiņas no mana pantiņa, kas rakstīts pirms kāda gada par Pītersonu:

Man patīk Pītersona domu gaita,
un viņa dzīves likumi to skaitā, -
ka vajag atliekt muguru un plecus,
kaut arī pats jau jūtos tam par vecu...

Šī doma “atliekt muguru un plecus “ ieskanējās arī Matīsa vēstījumā kā vārdos neizteikts aicinājums uzdrīkstēties...”

“Šis literatūras paveids (kā Rīgas Astoņkājis) man nav tuvs, es priekšroku dodu Dostojevska “Noziegums un sods”, kur arī ir slepkavība, bet interesi izraisa nevis sižets bet galvenā varoņa un arī citu personāžu psiholoģiskie portreti.”

Vairis par dzīves jēgu

Paredzot manus iespējamos jautājumus viņam, viņš jau šo to labāk vienkārši uzrakstīja. “Par dzīves jēgu, ja ar dzīvi saprotam dzīvošanu, mums nevarētu būt divu viedokļu. Bez dzīvošanas un bērnu radīšanas cilvēces esamība nav iespējama. Un neviens neteiks, ka cilvēces esamība ir bezjēdzīga… Diskutabls ir atzinums, vai dzīvei ir jēga, ja vērtējam to, vai cilvēks ir savas dzīves laikā veicinājis visas cilvēces izdzīvošanas izredzes nākotnē, vai arī tikai nodrošinājis “status quo’’, saglabājot cilvēces eksistenci. Te jau varētu būt dažādi viedokļi. Ja cilvēku rīcības rezultātā cilvēce nepārtraukti aug skaitā un sasniedz 8 miljardus, tad šis fakts pats par sevi palielina cilvēces izdzīvošanas spējas, jo ir būtiski palielinājies ģeniālo zinātnes korifeju skaits. Tātad dzimstības palielināšanai arī ir jēga, ne vien saglabāšanai esošā līmenī… Ja dzimstība neatražo tautas potenciālu, tad potenciāls mazinās un tauta mazinās un pazūd…”

Par Rīgas Laiks un galveno dzīvē

Vairis š.g. februārī: “Mani patiesi noskumdināja žurnāla “Rīgas Laiks” beigu akords pēc 30 gadu eksistences. Decembrī iznāca žurnāla pēcnāves numurs. Tur ir īsi citāti no vairākām intervijā ar dažādiem savās darbības jomās interesantiem cilvēkiem, kuros viņi atbild uz intervētāja pēdējo jautājumu:

”Kas ir galvenais, ko dzīvē esat sapratis?”

• Fiziķis Stīvs Veinbergs atbild: ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ir svarīgākas par jebkādiem abstraktiem zinātnes jautājumiem...

• Lingvists Noams Čomskis atbild: to, ka es neko daudz nesaprotu...

• Politikas zinātnieks Maikls Volzers atbild: Man nekad nav patikuši akadēmiķu un intelektuāļu iedomība, tāpēc ceru, ka esmu sapratis - cik liela vērtība ir cilvēciskai vienkāršībai...

• Ilmārs Blumbergs (ilgi klusē) atbild: es kaut ko esmu sapratis, kā tas viss notiek šajā pasaulē. Es kaut ko esmu sapratis. Man liekas, ka es saprotu, kas ir dzīve...

• Fiziķis Franks Vilčeks atbild: Viena lieta, ko esmu sapratis - cik svarīga loma ir mīlestībai un ģimenes dzīvei. Otra lieta ir ko esmu sapratis - ka pasaule atalgo cilvēka pūles to izzināt...

• Mākslinieks Deimants Narkevičs atbild: Ko esmu sapratis... Cik šī dzīve ir daudzšķautņaina... tā joprojām spēj izbrīnīt un priecēt. Cik tā var būt pārsteidzoša un priekpilna. Lūk, to es arī esmu sapratis - dzīve ir liels prieks.

• Ir arī ironiskas atbildes: svarīgākais ir neēst pārāk daudz šokolādes.

• Ir ļoti vienkāršas atbildes: svarīgākais ir laba veselība...

Jautājums ir visai provokatīvs - jāpasaka svarīgākais, ko tu esi sapratis. Tāpēc ir tādas atbildes: es kaut ko esmu sapratis, bet svarīgāko es vēl neesmu sapratis... Katrā ziņā, cilvēciskās attiecības, saticība ģimenē un mīlestība tiek nosauktas vairākkārt.

Par dzīves jēgu jautājums (vēlreiz) ir sarežģītāks

Vai katra cilvēka dzīvei ir jēga? Vai ir kāda jēga bomža dzīvei, kurš nomiris 43 gadu vecumā bez bērniem? Rodas jautājums - kas ir dzīves jēga? Vai jēga var būt - būt par atbaidošu piemēru visiem, kas ar viņu satiekas? Ja es tagad domāju par dzīves jēgu, es to saskatu savos bērnos, ne tikai radīšanā, bet arī audzināšanā un izglītošanā, savā ģimenē un savā darbā, kurš dažos gadījumos ir vainagojies ar veiksmi cīņā pret netaisnību. Tai ir jēga, ja ar jēgu saprotam doto labumu cilvēku sabiedrībai. Bet ja jēgu saskatām labsajūtā, ko dod dzīvošana, vai sporta sasniegumos, tad arī tā ir dzīves jēga, un pēc paša vērtējuma tā var būt arī galvenā. Un bez tam katra “mazā” cilvēka dzīves jēga ir mūsu apziņai apslēpta, jo mums nav dotas iespējas izsekot gēnu mutācijas, kuru rezultātā 8 miljardu cilvēcē rodas ģēniji un izcili talanti zinātnē, kuru atklājumi un izgudrojumi virza cilvēces attīstību. Jo vairāk cilvēku dzīvo uz zemes, jo straujāka ir tehnoloģiju attīstība. Ja dzīves laikā nodarīts ir vairāk laba nekā ļauna, tad varam nebūtībā aiziet ar mierīgu prātu, kā laižoties miegā pēc labi padarīta darba.

Par Radītāju

Pie viena aizsūtu Tev vienu National Geographic rakstu par Radītāja problēmu. Zinātnieki visā pasaulē sniedz pierādījumus tam, ka dzīva šūna nevar izveidoties nejauši. Īsts šoks zinātniskajai pasaulei bija slavenā filozofijas profesora Entonija Flū runa. Zem neapstrīdamu faktu spiediena zinātnieks atzina, ka ateisms ir liels maldinājums. Zinātnieks, kuram bija jau 80 gadi, jau daudzus gadus ir viens no zinātniskā ateisma balstiem. Gadu desmitiem Gripa izdeva grāmatas un lasīja lekcijas, balstoties uz tēzi, ka Dieva nav. Tomēr kopš 2004. gada vesela virkne zinātnisku atklājumu ir piespieduši izcilo ateistu zinātnieku mainīt savus uzskatus. Flue publiski paziņoja, ka tā nav taisnība un Visums nevar rasties pats no sevis - to acīmredzot radījis kāds spēcīgāks, nekā mēs spējam iedomāties.

Gripa, tāpat kā citi ateisti, bija pārliecināta, ka reiz mirušās matērijas dienu sākumā vienkārši parādījās pirmā dzīvā matērija. “Šodien nav iespējams iedomāties ateistiskās teorijas uzbūvi par dzīves rašanos un pirmā reprodukcijas korpusa izskatu,” saka Flue. Zinātnieks apgalvo, ka mūsdienu dati par DNS molekulas uzbūvi neapstrīdami pierāda, ka tā nav radusies pati par sevi, bet ir kāda cita attīstība. Ģenētiskais kods un burtiski enciklopēdiskie informācijas apjomi, ko molekula glabā pati par sevi, noliedz aklas KOSMĒTIKAS iespējamību.

DNS bioloģiskais pētījums ir parādījis, ka dzīvei nepieciešama patiesi neticama daudzu dažādu faktoru kombinācija, un tas neapšaubāmi liek secināt, ka tajā visā ir iesaistīts kāds, kurš spēj radīt... Esošie fakti mani ir pārliecinājuši par teorijas absurdumu, ka pirmais dzīvais organisms radies no nedzīvas matērijas un tad attīstījies neparastā sarežģītībā... Tagad pat pati doma par pirmā pašvairoties spējīga organisma izcelsmes iespējamību pēc spontānas dabiskās evolūcijas scenārija man šķiet zaimojoša... - apstiprināja Gripa.

Gripa šeit nav viena. Viņam piekrīt britu biologs Frānsiss Kriks, kurš viens no pirmajiem aprakstīja DNS molekulas spirāles struktūru: “Ņemot vērā zināšanas, kas mums ir pieejamas šodien, vienīgais secinājums, pie kura cilvēks var nonākt, ir atziņa par to, ka dzīve ir kādas brīnišķīgas radības rezultāts, un citādi kā to izskaidrot, ir apbrīnojami precīzi Milzīga dzēšana dzemdību dzīvei un tās attīstībai nepieciešamo faktoru skaits ...”

Amerikāņu bioķīmiķis Maikls Bēhe piekrīt arī saviem kolēģiem: “Pēdējo 50 gadu laikā bioķīmiķi ir atklājuši daudzus svarīgus cilvēka šūnas noslēpumus. Lai atklātu šos noslēpumus, desmitiem tūkstošu cilvēku veltījuši savu dzīvi laboratorijas pētījumiem. Taču visas pūles, kas ieguldītas dzīvā organisma izpētē, nepārprotami devušas vienu rezultātu: “radīšana”.”

Tālāk pats..

Kad tētis aizgāja, mans lielākais atbalstītājs un iedvesmotājs bija Vairis. Tagad tālāk pats.. Taču viņa domas, dzejoļi un ideāli paliks vēl ilgi pēc viņa. Noteikti izrakšu no sarakstes un atsaukšos uz tiem vēl daudz arī turpmāk.

tie nodokļi ir varas maize,
bet pilsoņiem tie rada raizes,
lai vilks ir sāts un kaza dzīva,
par to rit diskusijas sīvas...