Vīzija par nākamām paaudzēm (+video)
Te ir stāsts par vienu zemnieku saimniecību. Taču šādi stāsti ir katrā Latvijas nostūrī. Tā kā stāstu emocionālā un naudas vērtība ar katru gadu pieaug, kā nodrošināt veiksmīgu pārmantojamību?
Kā viss sākās?
Viss sākās ap Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. Toreiz vecāki, kam sirdī kopš bērnības dzīvoja mīlestībe pret Zemgales un Latgales laukiem, pieņēma drosmīgu lēmumu pārcelties no Rīgas, kur nodzīvota apzinīgā mūža lielākā daļa, uz laukiem. Jo radās iespēja. Radi ASV atguva ap 70 ha zemi, bet zināja, ka paši to neapsaimniekos. Toreiz arī tai nebija milzu tirgus vērtība, lai būtu vērts to pārdot un tādā veidā iegūt kādu ievērojamu summu. Tādēļ viņi to uzdāvināja manai mammai. Tas sagrieza visas mūsu ģimenes dzīvi kājām gaisā.
Bizness?
Es 18 gadu vecumā paliku viens studēt Rīgā, bet vecāki ar pārējiem 4 bērniem pārcēlās uz laukiem - Kaķeniekos. Pārējiem bērniem toreiz bija vien 24, 15, 12 un 9 gadi. Un šoks. Jo pēkšņi laiskā pilsētas dzīve nomainījās uz ar rokām ravējamām biešu vagām, govju slaukšanu un vešanu ganībās u.c. lauku darbiem. Iegūto pienu ar sagrabējušu busiņu veda tirgot uz to pašu 5-stāvu mājas pagalmu Sarkandaugavā, kur kādreiz visi kopā dzīvojām.
Šoks
Ierastie draugi, treniņi un kino brāļiem un māsai bija jānomaina uz.. gandrīz neko no tā. Nevaru iedomāties, ka es tagad saviem bērniem ko tādu nodarītu. Diez vai viņi man to piedotu. Bet toreiz nebija citu variantu, jo toreiz juku laikos izdzīvot ar daudzbērnu ģimeni Rīgā arī nebija viegli. Vecāki droši vien pieņēma lēmumu pārcelties uz laukiem, jo viņi redzēja daudz tālāk, kā mēs. Viņi redzēja baru mazbērnu lēkšojot pa pļavām, sakoptus laukus un mājas, ģimenes ligzdu, kas pārdzīvos n-tās paaudzes.
Tā arī sanāca
Tagad, kad vecāku vairs nav, viens no brāļiem jau daudzus gadus ir sakopis gan mājasgan laukus. Viņš nedzīvo pārbagātu, bet pietiekoši pārticīgu dzīvi. Taču toreiz bija jāpārceļas uz māju, kur bija tikai plikas, puspuvušas sienas. Citur, jo īstajās mājās padomju laikā ierīkots gateris. Lai gan tas bija pamests, tur dzīvot nebija iespējams.
Līdzīgi stāsti droši vien ir daudzās saimniecībās
Uz visa šī vēsturiski-emocionālā fona - kādi tur vēl nodokļi. Citi nodošanas nākamajām paaudzēm aspekti parasti ir daudz svarīgāki. Arī mūsu ģimenē nodošana nākamai paaudzei notika samērā organiski - tam no brāļiem, kurš bija gatavs tur saimniekot. Savukārt, nodokļiem pie pārejas (dāvnājuma) no mammas uz brāli bija maza loma, jo arī toreiz īpašuma vērtības bija salīdzinoši nelielas.
Tagad viss ir mainījies un mainīsies vēl
Tagad zemnieku saimniecības kļūst arvien lielākas. Tie nereti ir izauguši pamatīgi miljonos mērāmi biznesi. Tādēļ arī nodošanu nākamajām paaudzēm būtu jāplāno. Pa ceļam uz biroju šorīt klausījos grāmatu The World Is Flat, kur autors teica, ka nereti ASV ir tā, ka pirmā paaudze rada turību, otrā to saglabā, bet trešā to notrallina. Tomēr ar juridiskiem paņēmieniem ir iespējams panākt, lai tā nenotiek.
