Ziemassvētku stāsts
Ziemassvētki nereti liek apstāties un padomāt. Ne tikai par Kristus dzimšanu vai visa sākumu. Bet, piemēram, arī par nodokļu sākumu. Kopā ar Oksfordas profesori analizējām arī kādu filmas ainiņu.
Par piedzimšanu
Vai esat aizdomājušies - kad un kā sākušies nodokļi? Kādas problēmas toreiz cilvēki centās risināt? Nereti ir noderīgi atgriezties pie pirmssākumiem, lai saprastu no vēstures, kas kam ir domāts un kā būtu pareizāk.
Individuāls upuris kopīgam labumam
Šos jautājumus labi apraksta nodokļu vēstures pētnieks F.Grapperhaus grāmatā ‘Taxes through the Ages’. Viņš raksta, ka jau kopš pašiem pirmssākumiem bija savstarpēja nesapratne un cīņa starp nodokļu maksātāju un iekasēto nodokļu izlietotāju. Taču sākās viss krietni vēl pirms Kristus, kad 15-20 tūkst. gadus atpakaļ kāds sāka zīmēt alu zīmējumus. Kopiena bija lēmusi, ka zīmētājam to jāpaveic. Iespējams, lai lūgtu Dieviem veiksmi medībās. Taču tikmēr citi kopienas biedri viņam piegādāja gan ēdienu, gan izejmateriālus. Tādējādi jau toreiz radās izpratne, ka nepieciešami individuāli upuri kopīgam labumam. Jau krietni vēlāk, pirms 10-12 tūkst. gadu līdzīgu iemeslu vadīti lauksaimnieki sāka būvēt aizsardzības žogus. Savukārt, kopienas vadītāji iekasēja daļu no ražas un sadalīja to kopienas vadītājiem un trūcīgākajiem.
Kā godīgi sadalīt zivis?
Pie šīs tēmas gribētu izstāstīt citu stāstu. Lieliska saruna par nodokļu būtību sanāca TS podkāsta 70.sarunā ar Oksfordas Universitātes profesori R. de la Feria, it sevišķi, kad apspriedām brīnišķīgo filmu Triangle of Sadness. Tajā pēc vētras jahta cieta katastrofā un tās pasažieri nonāca uz it kā neapdzīvotas salas. Tajā brīdī pēkšņi visiem mainījās lomas. Ēst gribējās gan bagātajiem pasažieriem, gan viņu apkalpes komandai. Tikai, kā dalīt noķertās zivis, ja tās noķēra tikai dāma no apkalpes? Kādēļ viņai vispār ar kādu jādalās? Ok, viņa piekrita dalīties, bet kā? Pati apkalpes dāma nolēma - uz pusēm. Vienu pusi sev, vienu - pārējiem, kas sēž vakarā ap ugunskuru un arī ir izsalkuši.
“Nē!” apkalpes dāmas priekšniece (uz jahtas) iebilst. “Kāpēc tev vienai tik daudz ēdiena?”
“Kā, kāpēc? Es noķēru zivis, es sakūru ugunskuru un galu galā izcepu zivis. Es paveicu visu darbu. Un katrs kaut ko no tā dabūja, lai paēstu.”
“Mēs visi strādājām.”
“Ko tad?”
“Mēs pienesām malku. Mums jāstrādā visiem kopā! Pārējie nezin, kā to jādara.”
“Tieši tā! Varbūt tāpēc jums visiem nevajadzētu būt tik slinkiem un no manis atkarīgiem.”
“Jahtā tu biji tualešu menedžere.”
“Uz jahtas jā, bet kur ir tā jahta? Te es esmu kapteine.” Un sāka dalīt zivju gabaliņus visiem, kas apstiprināja, ka viņa ir kapteine.
Starp citu, man patika arī metafora par skumju trīsstūri, kā vietu starp uzacīm, ko var nogludināt ar botoksu. Filmas autori tādējādi iesmej par sabiedrību, kurā ar absurdu glamūru cilvēki cenšas paslaucīt zem tepiķīša sabiedrības nesmukumus vai dziļus līdzās pastāvēšanas jautājumus. Filma ir par katra cilvēka bailēm, instinktiem un izvēlēm varētu uzrunāt abu nevienlīdzības nometņu pārstāvjus.
Kā varētu tulkot šo ainiņu?
Kādēļ vispār dalīties ar zivīm?
Kā minimums, drošībai, ka pārējie vienīgo ēdāju nenolinčos vai aiz līdzjūtības pret pārējiem (kas pēkšņi kļuvuši par mazturīgajiem). Profesore TS sarunā, atsaucās uz pētījumiem savā jaunākajā grāmatā Taxation and inequalities, kas tagad pieejama bez maksas (!). Profesore minēja, ka nevienlīdzība (nedalīšanās ar zivīm) ir slikta cilvēka veselībai, noziedzības līmenim, laimei un atnes virkni citu negāciju. Taču filmā bagātie cilvēki (kas pēkšņi kļuvuši nabadzīgāki par tualetes menedžeri) ir sašutuši, ka viņi nevar dabūt vairs zivis tik, cik vēlas (man taču pienākas!).
Rita de la Feria podkāstā saka, starp citu, ka ne tik daudz ir augusi ienākumu nevienlīdzība, kā turīguma nevienlīdzība. Un ar sociāliem tīkliem šī turīguma nevienlīdzība ir arvien redzamāka. Gluži kā filmā, cilvēki par to paliek arvien dusmīgāki arī reālajā dzīvē. Profesore apgalvo, ka valstīs, kurās nevienlīdzība ir izteiktāka, vēlēšanās arvien biežāk uzvar populisti no izteikti labā flanga.
Kā dalīties?
Ap desmit cilvēkiem pie ugunskura noskatās, kā viņiem iedala ‘tikai pusi no zivīm’, bet tualetes menedžere, kas gandrīz visu paveikusi viena, uzskata, ka arī tas jau ir daudz - atdot pusi. Kādēļ gan nesadalīt visu starp visiem pie ugunskura līdzīgi?
Profesore, runājot par šo ainiņu saka, ka augstas nevienlīdzības brīžos nodokļu politika parasti neiet pretī neapmierinātajam vairākumam. Parasti notiek tieši pretējais. Zinātnieki par šo fenomenu ir pārsteigti - kādēļ šis vairākums neprasa sev vairāk tādos gadījumos? Viena no teorijām - augstas nevienlīdzības situācijās cilvēki vairāk fokusējas uz savu un sev tuvāko vajadzībām, nevis sabiedrības konsolidēšanos. Tādējādi šādos apstākļos cilvēki paliek savtīgāki.
Svaigākie dati par GINI (nevienlīdzības koeficientu)
Turpmāk iekopētajā Eurostat tabulā redzams, ka uz nabadzības sliekšņa esošo proporcija kopš 2019.gada ir samazinājusies un mēs tuvojamies ES vidējiem rādītājiem. Ar valdības ieviesto EUR 1000 mēnesī ar IIN neapliekamo slieksni pensionāriem šī proporcija varētu mainīties vēl vairāk. Savukārt, nākamajā Eurostat grafikā redzams, ka pats nevienlīdzības koeficients joprojām pie mums ir salīdzinoši augsts.
Kā vēl var mazināt nevienlīdzību?
Profesore minēja, ka mantošanas nodoklis (kura pie mums nav) ir viens no efektīvākajiem mehānismiem cīņai pret turīguma nevienlīdzību, jo līdz šim centieni ieviest efektīvu turīguma nodokli nekur pasaulē nav bijuši veiksmīgi. Neskatoties uz to, pētījumi profesores šogad izdotajā grāmatā norāda uz to, ka gandrīz visās valstīs ir liela pretestība arī pret mantošanas nodokļiem. Vēl jo vairāk - arvien samazinās valstu skaits, kas šādu nodokli piemēro vai samazinās cilvēku skaits, uz kuriem šis nodoklis attiecas. Profesore arī minēja, ka nodokļu sistēmas vienkāršība arī paaugstina vēlēšanos iziet no pelēkā sektora.
Taču man interesantākais pētījuma secinājums šķita - valstīs, kur GINI koeficients ir zemākais (Austrija, Skandināvija) viņi nevienlīdzību novērš ar labklājības sistēmas (pabalstu u.tml.), nevis nodokļu sistēmas palīdzību.
Citi apcerīgi jautājumi
Kādēļ eksistē slikti cilvēki?
Man 7gadīgais puika ik pa laikam izmet kādas pērles mūsu sarunās. Vakar, piemēram, viņš pajautāja, kādēļ pasaulē eksistē slikti cilvēki? Viss taču būtu tik labi, ja būtu tikai labie. Dažas nedēļas pirms tam viņš jautāja - kādēļ pasaulē eksistē inde? Ar to taču neko labu nevar izdarīt.
Kā nevainīgs bērns izaug par noziedznieku?
Mani pašu interesē brīdis vai brīži, kādēļ mazs eņģelis, kāds bērnībā ir jebkurš no mums, pamazām kļūst par tādu noziedznieku, kā, piemēram, kaimiņvalsts vadītājs? Tādēļ esmu iegādājies grāmatu ‘A mind to crime’, kurā psihologi kā vienu no teorijām izvirza, ka ir cilvēki, kas iedzimst ar lielāku noslieci veikt noziegumus. Kad izpētīšu grāmatu, gan jau par to taps nākamais blogs.
Varbūt nodokļu sistēmas paraugs ir jau Vecajā Derībā?
Līdz tam atliek vien paļauties uz Bībeli, ka cilvēks ir vājš, lai atturētos no pirmatnējā grēka. Un vēl, runājot par Bībeli, vai desmitā tiesa nav tas modelis, kas ir jau gadu tūkstošiem uzrakstīts paraugs, kādai jābūt nodokļu sistēmai? Nodokļu vēsture ir pilna ar interesantiem stāstiem. Ceru vismaz ar daļu no tiem dalīties arī šajos blogos.
Lai jums atklāsmju un iedvesmas pilns šis pārdomu un atelpas brīdis, vai vismaz brīdis noskatīties kādu labu filmu!